Vai esat kādreiz domājuši, kādēļ Vācijas tauta ievēlēja Adolfu Hitleru? Šajā raksta apskatīsimies uz 5 iemesliem kādēļ tas tā notika.
Pirmā daļa ir šeit http://spoki.tvnet.lv/vesture/5-iemesli-kadel-vaciesi-ieveleja/832218
5 iemesli, kādēļ vācieši ievēlēja Ādolfu Hitleru. 2. daļa9
390
0
Plaši izplatītais naids pret ebrejiem. Antisemītisms Vācijā pastāvēja pirms nacistu partija nāca pie varas. Līdz 20.gadsimta sākumam jau bija partijas, kas darbojās tieši uz anti-ebreju platformām. Pēc krievu revolūcijas, hiperinflācijas un Barmata skandāla, būt par Vācijas ebreju kļuva daudz bīstamāk. Kamēr lielākā daļa vāciešu viens pēc otra bankrotēja, ebreji tika uzlūkoti kā priviliģēti, bagāti un korumpēti cilvēki. Ebreji sastādīja tikai 1% no visiem Vācijas iedzīvotājiem, tomēr tie bija 16% no visiem valsts juristiem, 10% no visiem ārstiem, un 5% no visiem redaktoriem un rakstniekiem. Īsi sakot, viņi bija tiem, kuriem bija nauda, kamēr citi mira badā - un tāpēc viņus tā necieta. Tajā pašā laikā Boļševiku revolūcijā tika vainoti ebreji. Vācieši uzskatīja, ka ebreji ir aiz pieaugošās komunistu popularitātes un kļūs par arvien lielāku draudu. Antisemītisms kļuva plaši izplatīts. Tie nebija tikai nacisti - gandrīz visas politiskās partijas savās kampaņās izmantoja antisemītisku valodu. Viesnīcas sāka atteikties apkalpot ebrejus. Priesteri sāka kritizēt jūdaismu savos sprediķos. Un nacisti bija tā visa priekšgalā. Viņi apsolīja pārņemt kontroli pār ebreju veikaliem un izmantot tos, lai samazinātu izdevumus nabadzīgajiem. Nacisti arī uzsāka organizāciju, kas atbalstīja vācu ārstus, palīdzot viņiem izstumt no amatiem ebrejus. Viņi solīja izsmuskuļot ebrejus ārā un nodrošināt, ka vācieši strādā - un daudzi vācieši to novērtēja.
1929.gada akciju tirgus krahs. 1929.gada 29.oktobrī sabruka ASV akciju tirgus. Tas bija Lielās depresijas sākums, un Vāciju tas ietekmēja nekavējoties un ļoti smagi. Tas, kas bija palicis pāri no Vācijas ekonomikas bija būvēts uz ārvalstu naudas. Viņi nopelnīja savu labklājību caur ārējo tirdzniecību un, kopš 1924.gada savus izmaksas sedza caur aizdevumiem no Amerikas Savienotajām Valstīm. Sākoties Lielajai depresijai šie aizdevumi izsīka un amerikāņi sāka pieprasīt atlikušos parādus. Vācija bija sagrauta. Rūpnieciskā ražošana samazinājās līdz 58% no tās iepriekšējā līmeņa. Bezdarba līmenis palielinājās neticamā ātrumā. Līdz 1929.gada beigām 1,5 miljoni vāciešu bija bez darba. Līdz 1933.gadam šis skaitlis pieauga līdz sešiem miljoniem. Hitlers bija sajūsmā. Līdz ar ekonomikas sabrukumu, Vācijas iedzīvotāji sāka šaubīties par to, ka demokrātiskā valdība spēs izdarīt kaut ko, lai to novērstu. Hitlers teica: " Nekad savā dzīvē es neesmu bijis tik iekšēji apmierināts kā šajās dienās. Grūtā realitāte ir atvērusi acis miljoniem vāciešu."
Reklāma
Sociāldemokrāti apgāja demokrātisko procesu. Drīz pēc Lielās depresijas sākšanās sociāldemokrātiskā partija kļuva agresīvāka. Tā kā viņiem bija tikai mazākuma valdība, viņi nevarēja pieņemt nekādus lēmumus bez citu partiju atbalsta. Tādēļ viņi atrada veidu kā to apiet. 48.pants Vācijas konstitūcijā ļāva kancleram izdot ārkārtas rīkojumus, neievērojot demokrātisko procesu. Sociāldemokrāti to izmantoja vispirms, lai pieņemtu budžetu bez parlamenta apstiprinājuma. Cilvēki bija nikni. Sociāldemokrāti sasauca vēl vienas vēlēšanas 1930.gadā, cerot iegūt vairākumu, lai nebūtu ļaunprātīgi jāizmanto 48.pants. Tā bija kļūda. Nacistu popularitāti strauji palielinājās. 1928.gada vēlēšanās nacisti ieguva tikai 12 no 491 deputātu vietām. Pēc 1930.gada atkārtotajām vēlēšanām, viņiem bija jau 107 vietas. Atkārtotās vēlēšanas izgāzās. Sociāldemokrātu partijai joprojām nebija vairākuma. Kaut arī viņi turpināja izmantot 48.pantu lēmumu pieņemšanai, tas nedeva daudz, lai palīdzētu ekonomikai. Divus gadus vēlāk notika vēl vienas vēlēšanas. Vācijas ļaudis bija noguruši no nabadzības un korupcijas. Viņi balsoja par nacistiem. Tā, kas reiz tika uzskatīta par radikālo ekstrēmistu grupu, tagad bija Vācijas valdošā partija.
Reihstāga ugunsgrēks. Nacisti bija pie varas, taču viņiem nebija vairākuma. Viņiem bija tikai 37,3% procenti balsu. Tāpat kā sociāldemokrātiskā partija, nacisti uzskatīja, ka viņiem nāksies mocīties ar mazākuma valdību - līdz Reihstāga ugunsgrēkam. Neilgi pēc tam, kad Hitlers bija kļuvis par kancleru, komunistu simpatizētājs vardā Marinuss Van Der Lube nodedzināka Reihstāgu, Vācijas parlamenta ēku. Viņš gandrīz noteikti darbojās viens, taču nacisti izmantoja šo iespēju. Šis, viņi paziņoja, bija pierādījums tam, ka komunisti plāno vardarbīgi gāzt valsts varu. Nacisti izmantoja 48.pantu, lai īstenotu Reihstāga ugunsgrēka dekrētu. Runas brīvība, preses brīvība, tiesības uz sapulci un policijas izmeklēšanas ierobežojumi tika apturēti, līdz komunisti būtu zem kontroles. Izmantojot 48.pantu trīs gadus no vietas, sociāldemokrātiskā partija jau bija izveidojusi precedentu. Kad nacistu partija atklāti veica kratīšanas komunistu partijas birojos un aizliedza viņu publikācijas , vairums cilvēku to neuzskatīja par tiesību zaudēšanu. Viņi to uzlūkoja kā procesu, kad politiskā partija beidzot uzņemas atbildību un dara kaut ko, lai Vāciju beidzot padarītu par labāku dzīvesvietu. Vācieši rīkoja vēl vienas vēlēšanas 1933.gada martā. Tomēr šoreiz komunistiskajai partijai nebija atļauts piedalīties. Ar vienu opozīcijas partiju nost no ceļa, nacisti ieguva vairākuma valdību.
Tautas un valsts posta novēršanas akts. Nacisti bija pie varas, bet Vācijā joprojām bija demokrātija - līdz tie pieņēma Tautas un valsts posta novēršanas aktu. Ar šo aktu nacisti varēja brīvi ieviest jebkuru likumu, to nevirzot caur parlamentu. Tomēr viņiem vajadzēja atbalstu , lai to izdarītu. Viņiem vajadzēja divas trešdaļas parlamenta balsu, un viņi nevarēja to izdarīt bez citu partiju atbalsta. Viņi izdarīja spiedienu uz citiem, atgādinot viņiem par Reihstāga ugunsgrēku. Hitlers solīja savas palielinātās pilnvaras izmantot reti. Viņš solīja: "Valdība izmantos šīs pilnvaras tikai tiktāl, cik tās būs būtiskas, lai veiktu vitāli nepieciešamos pasākumus." Partijas viņam noticēja. Tautas un valsts posta novēršanas akts guva visaptverošu atbalstu. Tikai viena partija, sociāldemokrāti, nobalsoja pret to. Hitlers izsmēja viņus kliedzot: " Jūs vairs neesat vajadzīgi. Vācijas zvaigzne pacelsies un jūsēja nogrims! Jūsu nāves zvans ir noskanējis." Hitleram bija absolūta vara. Vācu demokrātija bija beigusies. Fašisms bija pārņēmis kontroli, un cilvēki bija to iebalsojuši.
Tev patiks šie raksti
Raksts labs, liek aizdomāties. 
Interesanti.
