Kad laiks kļūst nenozīmīgs
Ātri! Cik šobrīd ir laiks? Cik tālu līdz Ziemassvētkiem? Cik vecs/-a tu esi? Kad tu pēdējoreiz kakāji? Ja tu vari atbildēt uz šiem jautājumiem, tad apsveicu – tev nav laika agnozija un būtu par to jāpriecājas. Jo pazaudēt laika izjūtu ir kas vairāk, kā dzīvot budistu mūka stilā..vai apmēram tā: "Sorry Doc, I have a business meeting to attend yesterday!"
Cilvēki ar šo kondīciju nespēj hronoloģiski sarindot notikumus...pat lielus laika periodus, piemēram, gadalaikus. Cietiem vārdiem runājot – viņiem nav problēmu ar atmiņu, šie cilvēki atcerās, ko ēda brokastīs – viņi neatcerās, kad bija brokastis – pirms 10 minūtēm vai 10 gadiem..vari iedomāties, kā būtu, ja tavas atmiņas grieztos vienā lielā centrifūgā, kurā neeksistē laiks.
Kāda paciente, kurai bija šī kondīcija, bija zaudējusi saikni ar tādu konceptu kā ”diennakts”. Nu tu jau zini – 24 stundu cikls, kurš atkārtojas 365 reizes gadā. Tātad, šī sieviete cēlās, paēda un adīja zeķes vai darīja ko citu, ko sievietēm viņas vecumā pieņemts darīt, taču nesaprata, ka diena kaut kad arī beigsies un viņai būs jāiet gulēt, lai rīt atkal celtos. Viņa dzīvoja savu dzīvi vienā momentā, kas, protams, būtu forši, ja tu esi mūks vai students vasaras brīvlaikā, bet neforši, ja esi pieaudzis cilvēks ar pienākumiem - kas arī atbilst augstāk minētajai kundzei. Par laimi laika agnozija ar laiku izzūd, atkarībā no slimību izraisošās traumas pakāpes. Bet, tu jau zini, vajag daudz pacietības, lai ieskaidrotu to pacientam...
Tātad...ja tu vari no rīta piecelties, saģērbties un aiziet uz darbu, iztiekot bez dzīvi čakarējošām trolliskām smadzenēm, tad tev jājūtas pateicīgam/-ai. Veselai plejādei ar smadzeņu procesiem, kurus zinātne vēl knapi saprot, bija jāizšauj pareizi un īstajā brīdi, lai tu to visu varētu izdarīt...