Sveiki Spoki, šoreiz atklājums par 5 meliem psiholoģijā, kuriem Tu visticamāk ticēji.
5 bezjēdzīgi meli par psiholoģiju, kuriem Tu ticēji41
Nav nekādas autisma epidēmijas.
Teorija: Šīs teorijas aizsācēji ir vakcīnu pretinieki, kuri pamanījuši, ka mūsdienās ļoti daudzi bērni slimo ar autismu, un tam taču jābūt kādam iemeslam. Ja iemesls nav vakcīnas, tad kas ir? Vai kaut kas ir ūdenī vai gaisā? Vai pie vainas ir paaugstinātas fruktozes kukurūzas sīrups? Video spēles? Geji? Smieklīgi, bet fakts, ka autisms mūsdienās ir visur, nav noliedzams. Tavi vecāki un vecvecāki noteikti stāsta, ka viņu laikā austisms nevienam nebija.
Muļķības: Ne tik ātri, kovboj! Tas, kas sākumā var likties kā epidēmija, var izrādīties parasta nosaukuma došana slimībai, kas jau sen pastāvējusi. Zinātnieki neuzskata, ka ir cēlies ar autismu slimojošo cilvēku skaits; viņi domā, ka ārsti un vecāki ir kļuvuši gudrāki un spēj atpazīt slimību. Arī tavas vecmāmiņas laikā tāda bija, tikai tad neviens par šādu slimību neko nezināja. Autisms savu nosaukumu ieguva tikai 1943.gadā, un turpmākos 20 gadus tas tika salīdzināts ar šizofrēniju, un visa vaina novelta uz sliktu audzināšanu. Tikai 1980.gadā galvenais garīgo slimību centrs publicēja 6 kritērijus, lai diagnosticētu autismu. Beidzot bērniem bija iespēja saņemt citu diagnozi, nevis tikt atzītiem par garīgi slimiem, neskatoties uz augsto inteliģenci.
Secinājums: apgalvot, ka austisms ir kaut kas jauns, ir tas pats, kas apgalvot, ka pasaulē nebija baktēriju, līdz netika izgudrots mikroskops.
Cilvēki nesēro 5 dažādos līmeņos.
Teorija: Kad nomirst kāds, kuru tu mīli, iestājas pieci sērošanas posmi: noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija un pieņemšana. Cilvēki to bieži piemin TV un ikdienas dzīvē, sakot, lai neņem kādu nopietni, jo viņš vēl ir nolieguma fāzē. Tātad, tāpat kā tu nevari gaidīt atestātu ar nepabeigtām 9 klasēm, tu nevarēsi gūt sirdsmieru par mīļotā cilvēka nāvi, ja nebūsi izgājis šos 5 posmus.
Muļķības: 5 posmi bija kaut kas, ko 60.gados izdomāja vientuļa psihiatre grāmatai, kuru rakstīja. Tiem nav nekādu pierādījumu. Tev neliekas, ka šajos soļos kaut kas trūkst? Piemēram, brīdis, kad tu kliedz uz mirušo, lai tas atkal būtu dzīvs? Šādas emocijas tur nav, jo šie posmi tika radīti novērojot cilvēkus, kuri saskaras paši ar savu nāvi (neārstējami slimi). Tātad psihiatre Elizabete Kublere – Rosa intervēja un novēroja neārstējamus cilvēkus un ievēroja, ka tie ir dažādos emocionālos stāvokļos – noliegumā, depresijā, samierinājušies utt. Viņa tos publicēja savā grāmatā „Nāve un miršana” (On death and Dying).
Secinājums: Nevajag jaukt citu nāvi ar savējo.
Dodot kādam varu, viņš automātiski nekļūst par sadistu.
Teorija: Tas ir viens no populārākajiem eksperimentiem, kas realizēts, un ja tu esi mācījies psiholoģiju, tad noteikti esi par to kaut ko dzirdējis – Stenfordas cietuma eksperiments. 1971.gadā Stenforda psiholoģijas profesors gribēja izmēģināt savu teoriju par to, ka cilvēki savā būtībā ir maitas. Filips Zimbardo lūdzu brīvprātīgos studentus, lai tie tēlo ieslodzītos un sargus improvizētā cietumā Stenfordas pagrabā. Eksperimentu bija paredzēts veikt 2 nedēļas, bet to pārtrauca jau pēc 6 dienām, kad studenti no parastiem bērniem kļuva par spīdzinātājiem un upuriem. Sargi ņēma ēdienu no cietumniekiem, spieda tos čurāt un kakāt spaiņos, izģērba tos, lai sodītu, un pilnīgi aizmirsa, ka pēc dažām nedēļām viņi visi kopīgi dalīs koledžas kafejnīcu. Tāpēc Zimbardo un citi, kuri novēroja cilvēku deevolūciju, nāca pie secinājuma, ka dodot kādam varu pār citiem, tas kļūst par sadistu.
Muļķības: Stenforda eksperimentā bija viena fatāla kļūda – puisis, kurš bija iecelts par galveno, visu režisēja pats. Zimbardo viņu neapturēja un novēroja visu no malas, spēlējot galvenā sarga lomu. Zimbardo pat aizgāja tik tālu, ka deva šos neadekvātos norādījumus: ”Galvenā doma šim pasākumam ir tāda, lai viņi saprot, ka ir bezspēcīgi. Mums ir pilnīga vara pār situāciju. Viņiem nav.” Un atcerieties, ka Zimbardo nebija tikai zinātnieks, viltus sargs, sadistiska eksperimenta galvenais, bet arī skolotājs – autoratīva persona. Studenti izjuta spiedienu apmierināt zinātnieka prasības – viņiem maksāja 15$ dienā par piedalīšanos eksperimentā. Viņi uzvedās kā sadistiski sargi, jo gribēja izpatikt nevis tāpēc, ka tāda ir cilvēka daba. Viņi zināja, kāpēc viņi ir tur un kas viņiem jādara.
Secinājums: Ne visi cilvēki ir maitas, kad tiek pie varas. Daži tādi ir tāpat – prieka pēc.
„Mocarta efekts” neeksistē.
Teorija: Kas būtu, ja būtu maģiska tablete, kura padarītu tavu nedzimušo bērnu gudrāku? Tu iedzer tableti par ja neesi stāvoklī vai esi vīrietis, jo neviens taču negrib negudru bērnu. Varbūt tāpēc 90.gadu sākumā vecāki sāka ticēt „Mocarta efektam” – zinātnieku pierādītam faktam, ka abi – gan nedzimis, gan dzimis bērns kļūst gudrāks, klausoties klasisko mūziku. Tas liekas loģiski – kamēr muļķi klausās roku (vai vēl sliktāk – kantorī), tikmēr gudrākie klausās klasiku, malko vīnu un regulē savus monokļus. Daži štati pat sāka jaunajiem vecākiem dalīt klasiskās mūzikas diskus par velti. Pat kompānija, kura ražoja komplektus jaundzimušajiem, komplektam pievienoja klasiskās mūzikas disku. Tātad jauniešiem, kuri tagad beidz koledžu, vajadzētu būt ģēnijiem, vai ne?
Muļķības: „Mocarta efekts” ne tikai neeksistē, bet tas ir traks piemērs tam, kā cilvēks interpretē pētījuma rezultātus tā, lai tie atbilstu tam, ko cerēja sagaidīt. 1993.gadā oriģinālais pētījums, kuru veica Francis Rausčers, tiešām parādīja, ka klausoties Mocartu cilvēkam bija vieglāk veikt telpas un spriešanas uzdevumus. Šāds efekts turpinājās 10 minūtes. Viss! Un tas bija mazs eksperiments, kurā piedalījās 36 cilvēki, bet neviens nebija bērns. Bet tas neliedza New York Times mūzikas kritiķim rakstīt, ka tagad Mocarts ir „īstais čalis”, kurš padarīs jūsu bērnus gudrākus. Nepagāja ilgs laiks, kad cits kritiķis izveidoja veselu klāstu ar „Mocarta efekta” produktiem.
Secinājums: Netici visam, ko raksta avīzēs.
Cilvēki ar augstāku IQ pēc būtības nav gudrāki par citiem.
Teorija: No brīža, kad iemācījies, kas ir inteliģences koeficients, tu noteikti gribēji izpildīt testu, lai uzzinātu, cik gudrs esi. Aizmirsti visu – atzīmes, eksāmenu rezultātus vai to, ko esi dzīvē sasniedzis – ja tev ir augsts IQ, tu esi ģēnijs, ja zems – muļķis. Esi dzirdējis, ka aktrisei Šēronai Stounai IQ ir 154? Un tu uzreiz sāc domāt par viņu savādāk? Ja tu uzzini, ka tava bērna IQ ir divciparu skaitlis, tad tu uzreiz nodomā, ka bērna liktenis ir tualešu beršana.
Muļķības: Lielākā daļa IQ testu sastāv no „simboliku loģikas”, iekļaujot problēmu risināšanu, iedomājoties kā bilde izskatīsies, ja to griezīs vai manipulēs, kā arī īstermiņa atmiņu. Tas izklausās pēc pavisam mazas daļas no tā, kas veido cilvēka inteliģenci, piemēram, radošumu. Apsveicu! Tu esi veicis testu, lai uzzinātu, ka inteliģences testi ir muļķības! Neirozinātnieki tev pateiks, ka kognitīvās spējas ir daudz komplicētākas, nekā tas tiek atspoguļots testos. Tu vari būt atmiņas ģēnijs, bet kļūt par divgadnieku, kad jāatrisina problēmas.
Secinājums: Tavs IQ norāda tikai to, cik labi tu veic IQ testus.