Zinātnieciska ekspedīcija beidzās ar pacelšanos robežjoslā starp dzīvību un nāvi.Divi briti bez skābekļa aparātiem izdzīvoja pirmajā cilvēka lidojumā pa stratosfēru.
Pulkstenis rāda mazliet pāri vieniem pēcpusdienā 1862.gada 5.septembrī,kad no Lielbritānijas pilsētas Volverhemptonas gaisā paceļas balons. Abi tajā esošie vīri-gaisa balona pilots Henrijs Koksvels un meteorologs Džeimss Gleišers-bauda skaisto lidojumu augšup,jo,labu brīdi ceļojušiem cauri biezu mākoņa segu,viņiem pēkšņi paveras saule.
Augšupceļš norisinās ļoti strauji: tikai 47 minūtēs viņi jau ir pacēlušies 8 km augstumā-tik augstu līdz šim vēl nav nonācis neviens pilotēts gaisa balons.Tomēr Gleišeram nav laika domāt par šo sasniegumu-viņam ir darba pilnas rokas,mērot gaisa temperatūru un pārbaudot zinātniskos instrumentus.Piepeši meteorologam sāk trūkt elpas,un viņš grasās lūgt ceļabiedram palīdzību,lai nolasītu instrumenta rādījumus.Taču liels bija viņa izbrīns,ieraugot Koksvela karājamies gondolas metāla rinķī un cenšoties atpiņķerēt samudžinātās auklas.
Balons stratosfērā ceļas arvien augstāk,kamēr Koksvels izmisīgi cenšas atsvabināt ventīļa auklu.Koksvela rokas ir piesalušas pie gondolas metāla riņķa,bet viņš ar zobiem satver ventīli un 11,278 km augstumā gāzi beidzot izdodas izlaist. Pēdīgi gaisa balons lēnām sāk laisties lejup un līgani piezemējas kādā tīrumā.
