2 pasaules karš Latvija: Represijas un pretošanās5

1941. gada pavasarī sāka gatavot masu deportācijas. 14. maijā PSRS Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu “Par sociāli svešu element izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas”. Deportējamo sarakstu sastādīšanā aktīvi piedalījās ne tikai drošības iestādes, bet arī partijas un padomju aktīvisti. Naktī no 14. uz 15. Jūniju no Latvijas tika deportēti 15 424 cilvēki.

Cilvēkiem netika paziņots, kāpēc un uz kurieni viņi tiek izsūtīti. Dzelzceļa stacijās vīriešus atšķīra no sievietēm un bērniem un visus sadzina aizrestotos preču vagonos. Kad vagoni bija pārpildīti, vilcien n visas Latvijas devās uz tāliem Padomju Savienības apgabaliem. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportētos vīriešus ieslodzīja soda un spaidu darbu nometnēs. No viņiem izdzīvoja tikai neliela daļa, jo daudziem piesprieda nāvessodu, citi nomira no bada un pārmērīgā darba. Pa visu Padomju Savienības teritoriju Staļins bija plaši attīstījis milzīgu nometņu sistēmu, kurās atradās gandrīz 2 milj. cilvēku. Tās pārraudzījaa īpaša Galvenā nometņu pārvalde, ko krievu valodā saīsināti sauca  ГУЛАГ, tāpēc padomju spaidu darbu nometnes dēvē par gulaga nometnēm.

Deportētie Latvijas iedzīvotāji skaitījās politiskie noziedznieki. Nometnēs viņiem pat atņēma cilvēka vārdu un piešķīra identifikācijas numuru. Nepārtrauktā pazemošana, kā arī smagais darbs, nepietiekamais uzturs, netīrība un neveselīgi dzīves apstākļi veicināja gulaga sistēmas pamatmērķi – salauzt cilvēku.

Padomju vara uzskatīja šos cilvēkus par bīstamiem “ienaidniekiem”, jo tie bija Latvijas turīgākie, izglītotākie, okupācijas varai vismazāk pakļāvīgie ļaudis.

Prese un radio Latvijā klusēja par tūkstošu cilvēku izsūtīšanu. Komunistu vadītie masu saziņas līdzekļi turpināja maldinoši stāstīt par Latvijas mierīgo dzīvi Padomju Savienības sastāvā. 14. jūnija deportācija radīja iedzīvotājos gan bailes no terora, gan naidu pret padomju varu.

Jebkuras sabiedrības visideālistiskāk noskaņotā daļa ir jaunatne. Daudziem jauniem cilvēkiem, kuri dzimuši un mācījušies neatkarīgās Latvijas laikā, bija grūti bez ierunām pieņemt straujās izmaiņas sabiedrībā un valstī. Neatkarīgās Latvijas skolās viņus mācīja mīlēt savu dzimteni un būt gataviem to aizstāvēt pret uzbrucējiem. Tāpēc Latvijā radās daudzas jauniešu grupas, kuru mērķis bija pretoties okupācijas varai. 1940. Gada oktobrī tika nodibināta Cēsu skolnieku nacionālā apvienība – slepena organizācija okupantu varas gāšanai, viņiem sekoja skolēni Aizupes mežniecības skolā, Jelgavas 1, vidusskolā un Jelgavas vasts tehnikumā, Daugavpils 1. Vidusskolā. Tāpat vairākas pretošanās grupas izveidoja pieaugušie, piemēram, “Tēvijas Sargi”, “Jaunlatvieši”, “Latvijas Nacionālais legions”.