100g Vēstures: Viduslaiku ētika0

Mīlas noteikumi, 1185.gads Andreass Kapelanuss: 1. Laulību satuss nebūt neatbrīvo laulātos no pienākuma mīlēt vienam otru. 2. Cilvēks, kurš neizjūt greizsirdību, nav spējīgs mīlēt. 3. Neviens nespēj mīlēt divus cilvēkus vienlaikus. 4. Ir skaidri zināms, ka mīla vai nu pieņemas spēkā, vai mazinās. 5. Tas, ko viens mīlētājs atņem savam iemīļotajam pret viņa gribu, nesagādā prieku. 6. Vīrietis iemīlas tikai tad kad ir pieaudzis. 7. Pasargāt no mīlestības var tikai paša nāve. 8. Par miruši iemīļoto dzīvajam ir jāsēro divi gadi. 9. Ikviens mīl tikai tad, ja nespēj pretoties mīlas daiļrunībai. 10. Mīlai nav vietas skopuļu namā. 11. Ir nepiedienīgi mīlēt kādu, ko jums būtu kauns aprecēt. 12. Īsts mīlētājs vēlas tikai savas iemīļotās apskāvienus. 13. Mīla, par ko atklāti paziņo, reti kad ir ilga. 14. Mīlai ko viegli iegūt, ir maza vērtība, grūtības tās saņemšanā dara to vērtīgu. 15. Ikviens mīlētājs sava iemīļotā klātbūtnē parasti nobāl. 16. Negaidīti ieraugot savu iemīļoto, jūsu sirds sāk straujāk dauzīties. 17. Jauna mīla aizdzen iepriekšējo. 18. Ja cilvēkam ir labs raksturs, tapēc vien viņš ir mīlas vērts. 19. Ja mīla mazinās, tā drīz vien izgaist un reti kad atjaunojas. 20. Iemīlējies vīrietis aizvien ir baiļu mākts. 21. Mīlu allaž palielina patiesa greizsirdība. 22. Ja mīlētājs ir aizdomu pilns, tad mīlas jūtas kļūst vēl stiprākas. 23. Cilvēks, ko nomoka domas par mīlu, maz ēd un maz guļ. 24. Itin viss, ko dara mīlētājs, liek viņam domāt par iemīļoto. 25. Īsts mīlētājs par labu uzskata tikai to, kas, viņaprāt, patiks iemīļtajai. 26. Mīlētāji viens otram neko nespēj liegt. 27. Mīlētājam nekad nebūs par daudz maigu vārdu iemīļotajam. 28. Vissīkākais pieņēmums vieš mīlētājā aizdomas par iemīļotās sliktu rīcību. 29. Vīrietis, ko māc pārmērīga iekāre, parasti nemīl. 30. Īsts mīlētājs visu laiku redz savas iemīļotās tēlu. 31. Neviena varā nav aizliegt vienai sievietei tikt mīlētai no diviem vīriešiem, vai vienam vīrietim – no divām sievietēm.

Sv. Aurēlijs Augustīns 354-430 Ievērojamākais darbs „Grēksūdze” – aprakstīts paša piedzīvotais, draudzenes un dēla zaudējums, līdz nonākšanai pie Dieva. Kristus kā glābējs sagrautajai Romai. Tāpat kā Platonam ir idejas, bet tās radījis Dievs. Augustīns uzskata, ka visa iepriekšējā filosofija kļūdās par prāta lomu Prāts nevar dot patiesību, ja to nevada atklāsme: Prāts ir ticībā un ticībā balstās prāts. Par visu jutekliski uztveramo – jāšaubās. Pašizziņa ir Dieva izziņa, jo Dievs radījis cilvēku pēc savas līdzības. Trīs pamatnostādnes: Dieva prioritāte pār pasauli Gara prioritāte pār ķermeni Gribas prioritāte pār prātu

Prāta nepilnīgumu papildina ticības gaisma vai atklāsme. Arī griba ir grēcīga, jau pievīlusi, tāpēc jācer uz Dieva žēlastību. Gribas vājums, grēkā krišana, iedzimtais grēks. Glābiņš lūgšanās un ticībā. Iepriekšnolemtība (tie ar ko Dievam neizdevās komunicēt), tāpēc tās nonāk Ellē. Jau dzīvie ir ellei nolemti, tāpēc tas attaisno spīdzināšanu un sadedzināšanu uz sārta. Viņi jau dzīvi ir ellē. Cilvēks atrodas stāvoklī „starp” : Dzīvi un nāvi; Labo un ļauno; Sakrālo un profāno (Divas valstības, kur šajā valstībā valda viltus vērtības). Antitēzes: Dvēsele, gars – ķermenis; Dieva valstība – Zemes valstība; Mūžība – laiks; Iekšējais cilvēks (piepūle, neskaidrību pārvarēšana) – Ārējais cilvēks; Debesu mīlestība – miesiskā mīlestība; Īstenā eksistēšana – neīstenā eksistēšana; Gudrība – zināšanas; Griba – kaislības.

Reālajā dzīvē šī izšķiršanās rada šaubas, ciešanas un nepastāvību Duālisms starp nemateriālu dvēseli un mirstīgu ķermeni. Dvēsele ietver atmiņu, prātu un gribu – tāpēc ķermenim ir jāpakļaujas. Cilvēks ir starp eņģeļiem (gars) un dzīvniekiem (ķermenis). Ļaunais ir labā neesamība. Kad dvēsele pildīta Dievā, ļaunajam tajā nav vietas. Ļaunajam nav substances. Prāta un refleksijas vietā – Ticības piepildīta dzīve.

Sv. Akvīnas Toms 1225 – 1274 Tēvs – Akvīnas grāfs. Brālēns – Frīdrihs II, Svētās Romas impērijas imperators. Vectēva brālis – Rudbrādis Barbarosa, arī Vācijas karalis un SV. Romas imperators. Viņam tiek garantēta spoža karjera, lai ko viņš izvēlētos. Bet Toms izvēlas dominikāņus, (dieva suņus), pat pāvests iejaucas, ļaujot viņam valkāt dominikāņu tērpu, bet lai viņš kļūst par benediktiešu abatu. Tas neizdodas. Radi viņu iesloga pilī, bet arī tas nelīdz, Toms parāda izcilu rakstura stingrību. Noslēgtā rakstura un lielā auguma dēļ, dēvēts par „Mēmo Vērsi” Alberts Lielais „Es apsolu Jums: šis mēmais vērsis bauros tik skaļi, ka tas noskanēs pa visu pasauli” Katoļu baznīcas oficiālais teologs, pret kuru ticīgie vērsās ar dziļu pietāti, līdz pat 20.gs. Toms uzskata, ka teoloģija nonākusi pretrunā ar laikmeta garu – jo cilvēks ir sašķelts starp garīgumu un zemi. Toms ir pret fanātismu, pasaulīgās dzīves noliegumu viņpasaules vārdā: Mani kustība (pasaule ir cīņa starp labo un ļauno, cilvēkam jāievēro vislielākā atturība – viss ir netīrs – ēdiens, sekss un darbs); Aritoteļa devums – izskaidroti debesu nokrišņi, visam racionāls skaidrojums. Vieni grib ticēt Aristotelim, citi – baznīcai.

Pēc Akvīnieša domām patiesība ir viena. Uzskata, ka tikai mazliet jāpaturpina Aristotelis un tas būs pabeigts. Nav ticības patiesība un prāta patiesība. Viena paskaidro otru. Par savu uzdevumu Toms uzstāda samierināt Aristoteli ar kristīgo mācību. Pasaules izpētes pamatā jābūt dabas izpētei un eksperimentam. Ja vien cilvēkam ir prāts un tas nodarbojas ar izziņu, tas novedīs viņu pie domas par Radītāja esamību. Prātam ir robežas, dažas patiesības atklājas tikai atklāsmē. Ir divas laimes: svētlaime un nepilnīgā laime. Svētlaime ir vienotībā ar Dievu; Nepilnīgā laime sasniedzama šajā dzīvē (Tā nav mūžiga). Tāpēc jātiecas pēc svētlaimes. Ir divi tikumu veidi: Dabiski – nepilnīgi; Pārdabiski – ticība, cerība, mīlestība. Augstākie tikumi pārveido gribu. Visi cilvēki ir grēcīgi, īpaši sievietes.

Dieva esamības pierādījumi: Tā, kā viss esošais ir kustībā, jābūt ir pirmskustinātājam, kas pats ir nekustīgs un nepieciešams. Lai būtu kustība, jābūt ārējam spēkam. Katras lietas pirmcēlonis. Jo lieta pati par sevi nevar būt cēlonis. Tīrā darbība, mūžīgais akts. Lai būtu tā, ka vienu brīdi nav nekā, lai viss ir pietiekami. Pilnības mērķis. Viss tiecas uz mērķi. Pilnība ir Dievs. Prāts, kas visu virza uz mērķi. Secība. Bērna mērķis kļūt par pieaugušo, pumpurs – lapā vai ziedā.

Ir patiesības, kas pārsniedz prāta izziņas iespējas, piemēram, ka Dievs ir viens, bet trīs personās vai Kristus nevainīgā ieņemšana un iemiesošanās. Atklāsmes patiesības un Svētie Raksti. Nav divu dažādu patiesību, ir tikai divi ceļi kā tai tuvoties – racionālās izziņas un dievišķās atklāsmes ceļš. „Saproti, lai ticētu, tici, lai saprastu” Katrai lietai ir sava vieta pasaulē, ko tai dāvājis Dievs un ko tai nedrīkst atņemt. Ikvienam ir tiesības uz brīvību un taisnīgumu un ir tiesības sacelties pret tirāniju Ļaunas ir labā nepietiekamība Ķermenis nav tik ļauns, jo Kristus tak nonāk uz Zemes cilvēka veidolā. Gars ar ķermeni ir vienots, kad ķermenis apvienojas ar dvēseli- rodas individualitāte. Dvesele ir būtiski saistīta ar ķermeni, un nespēj bez tā uztvert apkārtējo pasauli, kas ir izziņas priekšnosacījums. Cilvēka dvēselai, atšķirībā no dzīvnieka ir dievišķā dzirksts, kas to dara līdzīgu eņģeļiem. Un ir nemirstīgs. Pretēji Augustīnam uzskata, ka intelekts ir pārāks par gribu.