100g Vēstures: Ētika. Antīkie laiki4

Aristoteļa darbu iedalījums: Loģiskie traktāti (vēlāk apvienojot – Organons). Fizikas traktāti. Darbi par bioloģiju. Darbi par pirmo filosofiju – metafiziku (vēlāk 1. gs. p. m. ē kārtojot filosofiju aizlika aiz fizikas no turienes metafizika). Ētikas traktāti. Sociālpoltiskie un vēsturiskie darbi. Darbi par mākslu, poētiku un retoriku. Estētika

Aristoteli nodarbina jautājums kā apvienot formu un matēriju, ko sašķēlis bija Platons Ir tikai viena pasaule par ko varam filosofēt – tā, kurā dzīvojam Viss, ko mums nav iespējams pieredzēt, neeksistē vispār Forma pēc savas būtības ir tas pats, kas Platona ideja Platons to interpretē pāri stāvošu, bet Aristotelis – piemītošu Ja pasūtat māju – bet meistars atved visus materalus, samet kaudzē un saka – Lūk jūsu māja! Tā nebūs māja, to, kas ir māja nosaka forma! Tāpat ar cilvēku – cilvēks mainās pa gadiem, bet savu būtību – dvēseli, vārdu nemaina! Matērija sevī ietver formu kā iespējamību Katra lieta ir matērija, kas guvusi formu Forma ir mūžīga, kaut matērija zūd (Forma ir kā ideja galdnieka galvā, pirms viņš ķēries pie izgatavošanas) Viss pasaules process ir matērijas veidošanās formās – tādēļ pasaules process ir attīstība

Matērija ir lietas potence, forma – potences realizācija, enerģija. Visu dabas liet mērķis ir realizēt tajā ietverto formu un tas pārvar haosu. Bērna izaugšana, koku uzdīgšana, no kāpura līdz taurenim – viss apliecina logosa pastāvēšanu, vienota likuma. Mūžīgai kustībai nepieciešams cēlonis, kurš ir mūžīgs un nekustīgs, jo savādāk tam pašam vajadzētu cēloni. Šis cēlonis ir kosmiskais prāts, ko Aristotelis sauc arī par dievu Aristoteļa dievs nav ne mitoloģisks, ne mistisks, bet gan kosmoloģisks un loģisks. Dievs ir bezķermenisks, jo ja tam būtu ķermenis, tam vajadzētu pārformēties, bet tas nozīmētu – kustību. Dievs ir loģiska nepieciešamība. Dvēsele: Ja acij būtu dvēsele, tā būtu redze! Cirvja dvēsele ir skaldīšana, āmura – sišana! Vājie vienmēr alkst taisnīguma un vienlīdzības. Spēcīgie nepievērš uzmanību nevienai no tām. Lietas jēga ir tajā – ko tā spēj paveikt!

Aristoteļa ētika: Ētikas pamatprincips ir tikumība Labs nazis ir tas, kas griež asi un gludi. Labs cilvēks tas – kas tiecas pēc mērenības Aristoteļa cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks, atšķirībā no parasta dzīvnieka Cilvēkam ir tieksme dzīvot starp sev līdzīgiem, gūt veiksmi un laimi Laime – sastāv no daudziem faktoriem Jābūt tikumīgam – jāīsteno cilvēka uzdevums MD!!! Jābūt veselam un nodrošinātam Jāpiedalās politikā Viss kopā ir laime Tikums ir viduspunkts starp divām galējībām, kuras abas ir netikumi! Devīgums = starp iedomību un gļēvumu Pašcieņa = starp iedomību un sevis noniecināšanu Atturība = starp bezkaunību un kautrību Tikai vidusceļā var sasniegt laimi! Tikai vīrietis var īstenot cilvēka uzdevumu un būt laimīgs Sieviete nav uz to spējīga, kaut daudz neatšķiras – jo nespēj sasniegt pilnību dzīvē, viņai jārūpējas par bērniem un vēlmju un iekāres vergiem Daži cilvēki ir dzimuši par vergiem, un viņi nav spējīgi uz tikumību un laimi Cilvēks, kas zin zinātni, prot domāt kritiski ir teorētiski tikumīgs Kas tic māņiem (NLO) nekad nebūs teorētiski tikumīgs, jo nedomājot kritiski, viegli novedams māņu ceļos. Viņš nebūs arī laimīgs, jo nespējot atšķirt pareizos pierādījumus no kļūdainiem – viņu piekrāps Vājie vienmēr alkst taisnīguma un vienlīdzības. Spēcīgie nepievērš uzmanību nevienai no tām Lietas jēga ir tajā – ko tā spēj paveikt! Neierobežota savu iegribu apmierināšana mūs novestu konfliktā ar apkārtējiem!

Aristotelis darbā “Nīkomaha Ētika” Bauda ir tikums, bet visi rakstura tikumi ir saistīti ar baudām, labsajūtu un nepatiku. Bauda arī ir tikums, kurš ir starp divām galējībām: izlaidību un trulību, nejūtību. Baudīt ir jāmāk un ne kura katra bauda ir pieļaujama. Ir dabiskas baudas un pretdabiskas, nevajadzīgas. Dabiskās baudas ir ēšana, dzeršana, mīlas prieki. Aristotelis gan min par dzeršanu tikai vīnu, arī parasta ūdens dzeršana var būt bauda, ja ir attiecīgi apstākļi: karstums, slāpes. Pretdabiskās, nevajadzīgās ir tādas – kuras bojā veselību, izcils piemērs smēķēšana. Visās baudās ir jāievēro mērenība un it sevišķi atturība. Tas ir tāpēc, lai cilvēks sasniegtu sakaisto un labo dzīvē, jo tikai mēreni un atturīgi dzīvojot to var sasniegt.

Baudas pamatā saista ar miesiskajām, jo tā ir tā bauda, kurai nododas katrs cilvēks. Ja cilvēks, kurš miesisko baudu atturību vērtē ar prieku tas ir patiesi atturīgs, bet tāds, kurš vērtē ar nepatiku – tāds ir izlaidīgs un no tā var secināt, ka nesasniegs laimi. Tālāk, Aristotelis spriež, ka ikviena sajūta ir saistīta ar baudu. Jo mēs taču sakām, ka tas, ko redzam vai dzirdam, ir patīkams. Vislielākā bauda ir tad, ja pašai sajūtai ir laba kvalitāte un tās aktivitāte izpaužas pret kaut ko augstākā mērā labu. Bauda piešķir pilnību jebkurai aktivitātei, tātad arī dzīvei, pēc kuras visi tiecas; tāpēc ir pats par sevi saprotams, ka visi tiecas arī pēc baudas, jo tā ikvienai dzīvei piešķir pilnību.