100g Vēstures: Ētika. Antīkie laiki0

Mēs daudz uzzinām par Sokrata dzīvi tikai no Platona Viņa dialogos Sokrats meklē universālos jēdzienus, bez subjektivitātes Arī Platons meklē vispārīgo un viņš rada – tīro formu, ideju pasauli. Ir kāda augstāka, vienota sfēra, kas varētu kalpot par etalonu jebkurā situācijā. Vienīgā sfēra, kas ir neapstrīdama ir matemātika. Tur nav divu dažādu viedokļu. Virs Platona Akadēmijas (radies no viņa māju nosaukuma – tagad pieaugušo izgl. iestāde) bija uzraksts” Kas nepārvalda matemātiku, lai nenāk iekšā!” Līnijām, laukumiem to perfektumā nav ekvivalentu dzīvē – tā ir ideju pasaule Ideja ir tas, kas rada iespēju būt domai. Ideja ir lietas būtība, tas, kas katru lietu padara par to, kas tā ir. Visu ideju virsgalā ir vienotā labā ideja, kurai pakļautas visas pārējās. Šī ideja ir visu ideju priekšnosacījums un tā nav atkarīga no citām idejām. Augstākajām idejā līdzās atrodas tādas idejas kā esamība, miers, kustība, identitāte, atšķirība Rangu zemāk – vienlīdzība, nevienlīdzība, līdzīgums Vēl zemāk – matemātiskie objekti

Tātad ir divi pasaules līmeņi – vienā lietu mūžīgās idejas, otrā – empīriskās lietas Mīts par alu. Važās iekalts cilvēks atrodas alā, pie alas ieejas ir liels ugunskurs, kura apspīdētās lietas met ēnu uz alas iekšsienu. Cilvēks redz tikai ēnas un iedomājas, ka tās ir tās īstās lietas. Īsta ir pasaule ārpus alas un tur esošās lietas. Filosofija palīdz atbrīvoties no važām un saskatīt īstās lietas. Ideja ir kā galdniekam doma, pirms viņš ķēries pie darba – galda taisīšanas. Lai gūtu zināšanas – jākoncentrējas uz idejām, to kopīgo, raksturīgo, īpašo būtību. Galdi noveco un sairst, bet ideja paliek. Tie nereti arī ir slikti. Platons uzsver teorijas nozīmību, salīdzinājumā ar vienkāršiem novērojumiem, zinātne ar tikai nepēta, bet tiecas pēc vispārīgā. Matērija atrodas bezveidīgas un haotiskas kustības varā. Ir nepieciešams kāds spēks, kas šo haosu pārvērstu sakārtotībā. To dara demiurgs (sakārto pasauli, nevis rada, kā Dievs)

Reālo lietu un parādību pasaule ir tikai ēna ideju pasaulei Ideju pasaule paceļas pāri laikam, cilvēciskumam Tāpēc, lai saprastu ideju pasauli, nav jēgas iedziļināties pārejošo un mūžam mainīgo lietu ņirbā. Viss pārtop, nekas nepastāv! Patiesība, dziļi ieslēpta, mīt pašā cilvēkā. Tāpēc to jāmeklē sevī un to var atrast tikai tad, kad pārņēmušas mīlestības jūtas. „Odips sev izdūra acis, lai ieraudzītu augstāko patiesību, kuru pirms tam aizēnoja vēlmes un viedokļi” Jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par idejām, kura tās vēroja, pirms savienojās ar ķermeni. Mācība par atcerēšanos – anamnesis. Iedzimtās zināšanas a apriori (pirms pieredzes) Platons pirmais sašķeļ realitāti šai saulē un viņsaulē Ar Platonu aizsākas filosofijas virziens – ideālisms Katrs mākslinieks, dzejnieks meklē ideālo, kas pārvarētu laiku un vienmēr būtu aktuāls Kādu laiku Platonu dēvē par „kristiešiem pirms Kristus”, jo runā par dvēseļu valstību, kaut pats Platons ticēja reinkarnācijai

Valsts Utopiska valsts (u – ne, topos – vieta) Neviens nekad nedrīkst palikt bez priekšnieka – ne vīrietis, ne sieviete. Ne nopietnās nodarbēs, ne spēlēs neviens nedrīkst pieradināties darboties pēc sava ieskata, gan karā, gan mierā – vajag dzīvot, pastāvīgi ņemot vērā priekšnieku un sekot viņa norādījumiem…Pat attiecībā uz visnenozīmīgākajiem sīkumiem, piemēram, pēc viņa pirmā rīkojuma apstāties uz vietas, iet uz priekšu, ķerties pie vingrinājumiem, mazgāties, ēst un naktī pamosties, lai veiktu apsardzi un izpildītu pavēles…Vārdu sakot, lai cilvēka dvēsele apgūst iemaņu pilnīgi neprast darīt ko atsevišķu no citiem cilvēkiem un pat nesaprast, kā tas iespējams…. Platons – totalitārisma ideoloģijas pamatlicējs Valsts ir tas pats cilvēks, tikai palielinātā veidā, tās pašas problēmas un kaislības. Cilvēkam ir: Prāts Drosme vai kaismība Vēlmes vai iekāre Valsts ir kā pajūgs, ko vada vedējs. Vedējs – prāts. Viens no zirgiem ir dižciltīgs, ar labākajām dvēseles īpatnībām, otrs – bezsugas, kas simbolizē cilvēka dvēseles zemisko dabu. Katram cilvēkam jāierāda sava vieta – sava kārta

Valsti jāveido trim šķirām Zemnieki, amatnieki, tirgotāji (dominē vēlmes, jāieaudzina pieticību un kārtību, lai kļūtu par normāliem sabiedrības locekļiem) vēlmes un kaislības ir prāta nepilnība, tāpēc viņiem jāražo, jāpabaro pārējie Sargi (dvēselēs valda kaisme un nesalaužama griba, drosmīgi) No viņiem var izaudzināt filozofus. Sargiem nevar būt ģimenes, viņu bērni ir kopēji un tos jāaudzina internātos. Ir dzimuma līdztiesība, kaut caurmērā sievietes ir neapdāvinātākas. Valdnieki (vada prāts un mīlestība, spēj tuvoties mūžīgajam labumam) Tā, kā zināšanas ir tikumība, valdnieks – filosofs nevar rīkoties nepareizi. Uz viņu var paļauties un pilsonis nedrīkst viņu pat kritizēt.

Patiesība ir tikai viena, valdnieki to saskata un pauž caur darbiem citiem. Pret privātīpašumu, viss īpašums ir kopējs – kā komunismā Visu sievu kopība (jo ļaunuma sakne ir ģimenes norobežošanās no sabiedrības) Jāaizliedz māksla, jo cilvēki tāpat nespēj atšķirt zināšanas, kas izriet no pirmtēliem un zināšanas, kas izriet no novērojumiem. Māksla neatklāj lietu un parādību būtību. Ar „karaļa meliem” valstī tiek uzturēts miers, jo tauta tāpat patiesību nesaprot. Jāstāsta saldi meli, lai tautu nomierinātu vai uzmundrinātu.

„Platoniskā mīlestība”! Platons rakstīja sabiedrībā, kurā seksuālas un erotiskas attiecības starp vīriešiem bija pieņemtas par pašsaprotamām. Bieži tās bija akceptētas arī sociāli, īpaši starp jaunekli un pieaugušu vīrieti, kur vecākais “mīlnieks” bija jaunākā “mīlamā” padomdevējs un gids pieaugušo pasaulē. Grieķi šīs attiecības romantizēja un neuzskatīja, ka tās konkurē ar tādām daudz prozaiskākām attiecībām kā laulības. Viņš uzsver mīlētāja–mīlamā attiecību pedagoģisko aspektu, aprakstot tās kā idealizētas attiecības starp skolotāju un skolnieku, kas stāv pāri fiziskai pievilcībai un ir saistītas ar rūpēm nevis par otra ķermeni, bet gan dvēseli, proti, psiholoģisko un mentālo labklājību Tās ir attiecības, ko bieži dēvē par “platonisko mīlestību” – romantiska mīlestība, kas pārtapusi rūpēs par dvēseli, nevis ķermeni. Platons runā par mīlestību starp vīriešiem, kuras intelektuālie “pēcnācēji” ir vērtējami krietni augstāk par sieviešu un vīriešu radītajiem

Ģimene! Platonu pārsteidz fakts, ka ģimene bieži vien kalpo par vietu, kur cilvēki apgūst savtīgumu, konkurences garu un naidīgumu pret ģimenei nepiederošiem cilvēkiem, un tas parasti neļauj būt atvērtam plašākām cilvēku grupām. Platons uzskata, ka valsts pilsoņi pa īstam būs piesaistīti savai valstij un tās ideāliem tikai tad, ja tiks iegrožota ģimenes ietekme. Viens no ieguvumiem, ko Platona skatījumā dotu šīs idejas īstenošana, ir sieviešu iespēju atraisīšana; savu ierobežoto dzīvi, kas saistīta ar vīra un bērna aprūpi mājās, sievietes nomainīs pret dzīvi, kurā viņas savas fiziskās un garīgās spējas var attīstīt daudz plašāk, gluži tāpat kā to var vīrieši. Daži Platonā saskatīja pirmo feministu, jo, viņaprāt, nav nekāda pamata uzskatīt, ka sievietes nevarētu darīt to pašu, ko vīrieši; savukārt citi viņa teiktajā redz spēcīgus antifeminisma akcentus, jo Platons uzskata, ka par sievietēm ir vērts domāt tikai tādā mērā, kādā tās sociāli var pārveidot par vīriešiem.