100g Vēstures: Ētika. Antīkie laiki2

Sokrats (469.-399.g.p.m.ē) Ētikas zinātnes pamatlicējs Pēc manām domām, vienīgi tikumīgais – vienalga – vīrietis vai sieviete ir laimīgs, netaisnīgais un ļaunprātīgais ir nelaimīgs vienmēr. Sokrats Pats neko nav uzrakstījis, par viņu raksta viņa skolnieks – Platons. Sokrats sludina ielās un tirgus laukumos. Tāds vīrelis plakanu seju, uzrautu degunu. Kritizē natūrfilosofus (Taless – ūdens, Anaksimandrs – apeirons, Anaksimens – gaiss, Hērakleits – uguns), kas interesējas cik tālu Saule ir no zemes un vai saule ir Peloponēsas lielumā, šādas ziņas mums neko nedod. Cilvēkam svarīgākie jautājumi ir: Kas ir labi? Kas ir pareizi? Kas ir taisnīgi? Tikai pareizām atbildēm ir būtiska loma mūsu dzīvē. Ļaunas mēles par viņu melš, ka viņš esot sofists un maitājot jaunatni. Viņa diskusijas bija ļoti aizrautīgas un viņam sekoja cilvēku pūļi, īpaši jaunieši. Sokrats izvēlējās kādu jēdzienu, piemēram: „kas ir drosme?” Ja sacīja, ka drosme ir spēja izturēt, Sokrats pārjautāja Vai ietiepība ir drosme, jo ietiepīgi ļoti daudz spēj izturēt? Tā nu atbildētājs bija spiests mainīt savu atbildi. Šī sokrātisjā izprašņāšana ķļuva ļoti populāra, jo tā atklāja šķietami zinošo cilvēku patieso zināšanu trūkumu. Daudzus tas nokaitināja. Sokratu pat izsmēja lugās, bet tas pierāda to, cik viņš bija populārs. Sokrats reti pats sniedza galīgo atbildi, jo pēc Sokrata domām, neviena atbilde nav galīga.

„Jums mazāk jādomā par Sokratu, vairāk par patiesību” Sokrats Sokrats ticēja universāliem lielumiem, jēdzieniem, kas nav maināmi atkarībā no izdevīguma vai situācijas – tiem jābūt vispārīgiem, piemēram: „taisnīgums” Sofisti sēj skepsi, vērtību relativitāti Sokrats meklē absolūto, mūžīgo, nemainīgo – tā ir galvenā atšķirība. Sokrats vienmēr savus jautājumus virzīja uz jautājumiem, kas attiecas uz cilvēku. Kas ir svēts un bezdievīgs? Kas skaists, kas ne? Kas pareizs, kas nepareizs, kas drosme, kas gļēvulība utt.. Sokrats nemitīgi jautā par tikumību, kur sakņojas tikumi? Tikums, viņa izpratnē padara pilnīgu – īpašs esamības veids, kas jebkuru radību padara atbilstīgu savai dziļākajai būtībai. Kur rodama tikumu būtība? Pēc Sokrata domām – tas ir visu sakārtojošais prāts jeb dievs. Cilvēka dvēsele līdzinās atblāzmai no šī gaismas avota, tā padara mūs atšķirīgus no jebkuras citas dzīvas radības. Dvēsele ir mūsu prāts, kas regulāri jākopj. Ja dievu un dvēseli Sokrats identificē ar prātu, tad dvēseles un tikumības kopšana tiek pielīdzināta zināšanu apguvei. Tikumība ir prāta skaidrībā, tuvībā universālajam prātam Tikums – vīrišķība, taisnīgums, nosvērtība un zināšanas. Netikums – nezināšana. (Novirzoties no tēmas, šo gleznu zīmējis Mikelandželo "God")

Nekāds ilgtermiņa ļaunums nevar apdraudēt cilvēku, kurš saglabājis godīgumu. Var sāpināt neveiksmes – īpašuma zaudēšana, apcietinājums, bet ja dvēsele ir tīra, tai šīs lietas šķiet maznozīmīgas. Īstā personības katastrofa ir dvēseles demoralizācija. Cilvēkam bīstamāk ir netaisni rīkoties, nekā no netaisnības ciest. Mums jāžēlo noziedznieks, nevis upuris. Cilvēkam jādzīvo tikumiska dzīve, kurā ķermeņa vajadzības tiek apmierinātas, tomēr vienlaikus kontrolētas un ierobežotas. Cilvēkam jābūt drosmīgam briesmās un izturīgam pārbaudījumos. Sokrats pats bija parādījis varonību karagājienā: vislabāk no visiem pacieta badu, nekad nepulgoja ēdienu, milzīgā salā, kad neviens negāja ārā, viņš staigāja basām kājām. Kareivji domāja, ka viņš par viņiem ņirgājas. Uzbrukumā gāja tik droši un paļāvīgi, ka pretinieki pat negribēja viņam uzbrukt. Zināšanas rada dvēseles mieru, harmoniju, kas ir arī laime.

Sokrāta paradokss – Ja tikumību pielīdzina zināšanām, tad neviens ļaunu nedara apzināti, bet gan aiz nezināšanas. Reālā pieredze liecina par pretējo. Pēc Sokrata domām, ikviens tiecas pēc sava labuma un laimes, tik nezin, kā to sasniegt. Ja viņš zinātu, ka laime ir tikumā, viņš tiektos uz to. Sokrats par savas dzīves uzdevumu uzskata cīņu ar neziņu. Viņš vēršas pret aizspriedumiem, šķietamām zināšanām un neskaidriem jēdzieniem. Kaut Delfu orākuls viņu bija atzinis par gudrāko vīru – viņš sāk ar iedziļināšanos savā dvēselē un nonāk pie atziņas – „es zinu, ka neko nezinu” Tas ko mēs zinām ir niecība dievišķā prāta priekšā.

Sokrats nepasniedz (atšķirībā no sofistiem) gatavas zināšanas. Pie patiesām zināšanām var nonākt tikai dialoga veidā! Jebkurš cilvēks sevī glabā patiesību, jāļauj tikai tai pamosties Par savu uzdevumu Sokrats uzskata palīdzēt dzimt patiesībai – maievtika – (vecmātes prasme palīdzēt pasaulē nākt jaundzimušajam) Tās pamatā ir atspēkojums (konstatē nepilnību un atspēko to, līdz Sokrata sarunu partneris spiests atzīt sava viedokļa nepamatotību) Ja atspēkojums nepalīdz, palīgā nāk – ironija (slavē savu sarunu biedru, apbrīno spējas, sarunu virzot tā lai partneris sapītos savos pretrunīgajos spriedumos) Sokrāts salīdzina sevi ar dunduru, kas lidinās starp cilvēkiem un dzeļ tiem, kas nemāk sevi aizstāvēt.

Sokrats reiz sacīja, ka valdnieka Kritija jūtu dzīve ir cūku jūtu dzīves līmenī. Viņš un Harikls par to sadusmojās un gribēja aizliegt Sokratam runāt ar jauniešiem. Harikls sacīja, ka Sokrāts vispār nedrīkst runāt ar jauniešiem. Sokrats piekrita, ka likumi jaievero, tik pajautaja, cik ir „jaunības” robeža? Harikls atbildēja, ka 30 gadu, jo jaunākus nevar ievēlēt padomē. Sokrats jautāja vai ja viņš ko gribēs nopirkt no jauna cilvēka, vai viņš drīkstēs jautāt cenu? Harikls: drīkst pajautāt cenu, bet nedrīkst uzdot jautājumus, kuriem pats Sokrats zin atbildi Sokrats: bet ja jaunietis jauta, kur dzivo Harikls, vai drīkst atbildet? Harikls to atļauj. Dialogam turpinoties izrādās, ka Sokrata varda brivibu nav iespējams ierobežot. Jēdziens „runāšana” ir vispārīgs un nevar novilkt starp aizvainojošām runām un pārējām.

Atēnās Sokrātu apsūdz par polises dievu zaimošanu un jaunatnes maitāšanu. Tiesa atzīst viņu par vainīgu. Viņam ir iespēja bēgt, bet viņš to nedara, jo par visu augstāk viņš vērtē pilsētas likumus. Bēgšana arī nozīmētu, ka viņš atsakās no savas patiesības, upurē savus principus. Sokrats upurēja dieviem, polisas noteikta kartībā un dzirdēja dieva balsis – daimonion – „sirdsapziņa”, dievišķā balss aizliedza Sokratam aizstāvēties tiesā. Un viņam piespriež nāvessodu. Sokrats dodas nāvē – izdzerot indes kausu, atstājot sievu un trīs bērnus.