10 vissliktākie gadi cilvēces vēsturē16

1347. gads: Melnās nāves kulminācija, 60% eiropiešu mirst ātrā, bet mokošā nāvē. 1347. gads iezīmēja buboņu mēra kulmināciju Eiropā un daļā Āzijas. Mēnešiem ilgi tā bija nogalinājusi tūkstošiem nabaga dvēseļu Melnās jūras reģionā. Pēc tam, 1347. gada sākumā slimība pa tirdzniecības ceļiem tika ievesta Eiropā un sākās pandēmija. Daudzos gadījumos no inficēšanās brīža līdz upura nāvei nepagāja ne 24 stundas, un izdzīvošanas iespējas bija minimālas. Aplēses par kopējo upuru skaitu atšķiras. Tomēr visbiežākie minējumi ir robežās no 75 līdz 200 miljoniem nāves gadījumu, kas nozīmē, ka mēra dēļ dažu mēnešu laikā Eiropas iedzīvotāju skaits samazinājās par 60%. Melnā nāve atstāja negatīvu iespaidu uz Eiropas kultūru. Melnā nāve Rietumeiropā izraisīja arī galēju uzskatu rašanos - reliģisko ekstrēmismu un ksenofobiju. Notika uzbrukumi visa veida minoritātēm - ebrejiem, ubagiem, spitālīgajiem, svētceļniekiem un musulmaņiem, kuri tika vainoti visās nelaimēs. Melnā nāve noveda pie neticības baznīcas amatpersonām, kuras nespēja izpildīt savus solījumus izdziedēt slimos un padzīt slimību. Neviens, ieskaitot baznīcu, nezināja, kas izraisa saslimšanu - populārākās teorijas bija indīgi garaiņi, planētu stāvoklis un Dieva sods. Tas vēl vairāk palielināja nepatiku pret baznīcu. Nākamo pāris simt gadu laikā Eiropā valdīja bailes un māņticība, psiholoģiskās rētas sadzīs tikai līdz ar apgaismības laikmeta sākumu 18. gadsimta beigās.

1492. gads: Kristofers Kolumbs sasniedz Ameriku un daudziem Amerikas pamatiedzīvotājiem tas iezīmē beigu sākumu. Kā zināms, 1492.gadā Kristofers Kolumbs pirmo reizi sasniedza Ameriku. Protams, Kolumbs nebija pirmais eiropietis, kurš sasniedzis Ameriku, tomēr viņam būs vislielākā ietekme uz vēsturi. Un, pēc dažu vēsturnieku domām, 1492. gads bija katastrofāls gads tiem pamatiedzīvotājiem, kas apdzīvoja zemi, ko vēlāk nosauks par ASV. Kolumbs un viņa vīri atveda Vecās Pasaules slimības uz Jauno Pasauli. Pamatiedzīvotāji bija bezpalīdzīgi un miljoni gāja bojā. Pastāv uzskats, ka 1492. gads daudziem pamatiedzīvotājiem iezīmēja beigu sākumu. Laikā no tā brīža līdz 16. gadsimta sākumam, 90% pamatiedzīvotāju tika iznīcināti, un daudzas viņu kultūras zaudētas uz visiem laikiem. Tikmēr Eiropā, katoļu monarhi un Kolumba sponsori Ferdinands un Izabella 1592.gadā kopīgi iekaroja Malagu. Pēc tam viņu nogalinās, paverdzinās vai izraidīs aptuveni 500 000 mauru, tādējādi aizsākot to izspiešanu no Eiropas. Var teikt, ka tā sauktais "civilizāciju konflikts" aizsākās tieši tajā gadā. Līdz ar to 2000 gadus ilgā relatīvi mierīgā reliģiju kopdzīve Eiropā bija beigusies.

1816. gads: gads, kas ir pazīstams kā "gads bez vasaras", kad vulkāniskie pelni aizsedza sauli visā pasaulē, atnesot postu un badu. Tas ir iegājis vēsturē kā "gads bez vasaras". Taču miljoniem cilvēku visā pasaulē tajā laikā šķita, ka pasaulei pienācis gals. Eiropā, kā arī Ziemeļamerikā sniegs sāka snigt jau jūnija sākumā, un jūlijā temperatūra jau stabili turējās zem nulles. Debesis kļuva tumšas un lielā aukstuma dēļ viss pārstāja augt. Raža gāja zudumā. Īrijā, Francijā un Vācijā sākās bads un nemieri. Tas piemeklēja arī Ķīnu un Ziemeļameriku. Indijā strauji uzliesmoja holēras epidēmija, kas izplatījās pa visu pasauli. Bija sācies vēl viens ledus laikmets, vismaz daudziem tā šķita. Iemesls? 1816.gada aprīlī milzīgais Tamboras vulkāns Indonēzijā izvirda ar apdullinošu sprādzienu, ko cilvēki dzirdēja simtiem kilometru attālumā. Izvirduma laikā vulkāns atmosfērā izmeta milzīgus kvantumus pelnu, putekļu un sēra gāzes, kas izsmidzinājās stratosfērā. Tā rezultātā Zeme saņēma mazāk saules gaismas un mazāk siltuma. Cilvēki visā pasaulē krita panikā, kad reliģiskie sludinātāji pareģoja pasaules galu. Neskaitāmi daudz cilvēku nolēma sakravāt mantas un pārvietoties, cerot izbēgt no gaidāmās apokalipses. Protams, vismaz 12 000 indonēziešu nebija izredžu pārvietoties, jo viņus nogalināja pats izvirdums. Citi cilvēki izvēlējās palikt kur bija un pievērsās lūgšanām, starp tādiem bija arī rakstniece Mērija Šellija, kura pateicoties gadam bez vasaras sarakstīja savu gotisko romānu "Frankenšteins".

1848. gads: Eiropu pārņem vardarbīgu revolūciju un nestabilitātes vilnis. 1848. gada pavasarī un vasarā Eiropas iedzīvotāji sacēlās. Gads kļuva pazīstams kā revolūciju gads. Eiropas tautas bija nobriedušas tiktāl, lai apzinātos sevi kā nāciju, kā tautu, kurai ir nepieciešama sava valsts. Pārmaiņas tika pieprasītas daudzās valstīs, jo īpaši Francijā, valstiņās, kas vēlāk apvienojoties kļūs par Vācijas impēriju, Dānijā, Austrijā un Ungārijā. Kopumā nemieri skāra 50 dažādas nācijas. Desmitiem, ja ne simtiem cilvēku zaudēja savas dzīvības laikā, kad Eiropas vēsturisko galvaspilsētu ielās plūda asinis. Tomēr vai tas viss bija upurēšanās vērts ir strīdīgs temats vēsturnieku vidū. Francijas monarhija patiešām krita (vēlreiz) , kamēr daudzas Eiropas vidusšķiras izpelnījās lielāku pārstāvniecību. Monarhi Eiropā saprata, ka šī revolucionārā kustība ir kā tāds skaļš zvans, kas ir iezvanījis laikmeta pārvērtības un ir nepieciešamas būtiskas pārmaiņas, ka ir nepieciešams iesaistīt politiskajā procesā jaunos sabiedrības slāņus. 1848. gadā Īriju joprojām mocīja Lielais kartupeļu bads, kā dēļ mira tūkstošiem cilvēku un simtiem tūkstoši īru bija spiesti pamest savu dzimteni uz visiem laikiem, emigrējot uz ASV.

1914. gads: gads, kas iesākās cerīgi, Eiropai baudot bezprecedenta miera un labklājības laikus, taču beidzās ar asinspirti un milzu postu. Ņemot vērā milzīgo atšķirību starp to, kā šis gads iesākās un noslēdzās, var apgalvot, ka 1914.gads bija viens no visu laiku sliktākajiem gadiem. Gada sākumā Eiropa baudīja mieru. Turklāt lielākā daļa tās sabiedrības slāņu bija stabili un pārtikuši. Nekas neliecināja par slaktiņu, kas drīz sekos. Pat neilgi pirms atentāta pret Austroungārijas kroņprinci Franci Ferdinandu - notikums, kas kā dzirkstele lika visai pasaulei aizdegties - vācu ķeizars tika uzaicināts apskatīt britu jūras floti, kas liecināja, ka abas valstis bija ļoti draudzīgās attiecībās. Tomēr līdz 1914. gada beigām simtiem tūkstošu vīru gulēja miruši Eiropas karalaukos. Cerības, ka karš būs īss, drīz vien pagaisa. Šādā veidā 1914.gads iezīmēja modernās karošanas sākumu. Pirmo reizi vēsturē masveida cilvēku iznīcināšanas nolūkos karā tika izmantoti moderni ieroči - ložmetēji, tanki, aviācija un indīgās gāzes.

1919. gads: gandrīz uzreiz pēc asiņainā Pirmā pasaules kara sāka plosīties spāņu gripa, nogalinot vēl miljonus, parakstītais Versaļas miera līgums savu mērķi nepanāca un Eiropā mieru nenodrošināja. Tam vajadzēja būt triumfa gadam. Galu galā, Pirmais pasaules karš - visasiņainākais konflikts, kādu pasaule jebkad pieredzējusi, beidzās 1919. gada novembrī. Miera līgumam, kas oficiāli izbeidza karadarbību, vajadzēja nodrošināt mieru līdz gadsimta beigām. Tomēr Versaļas līgums darīja tieši pretējo. Vācu tauta bija šokā, kad kara beigās viņiem bija rakstiski jāatzīst , ka karš un visi tā radītie postījumi ir uz viņu sirdsapziņas, turklāt viņiem bija jāmaksā milzīgas reparācijas kara uzvarētājvalstīm un jāsamierinās ar savas teritorijas zaudēšanu. Vācieši bija tik neapmierināti kā vēl nekad. Šis viens dokuments iesēja sēklas Otrajam pasaules karam. Veidojās labvēlīga augsne nacionālsociālisma izaugsmei, kas jau pēc 20 gadiem novedīs Eiropu pie jauna, vēl asiņaināka kara. 1919. gadā Krievijā sākās asiņains pilsoņu karš, šis konflikts novedīs pie komunistiskās Padomju Savienības izveides. Arī tuvajos austrumos notika pārmaiņas - sabruka Osmaņu impērija un izcēlās naidi starp dažādām tautām, kas nav apsīkuši vēl šodien. Un tad, protams, nāca spāņu gripa. Lai gan tās augstākais punkts bija 1918. gadā, miljoni no tās gāja bojā arī 1919.gadā. Saskaņā ar aplēsēm 500 000 amerikāņu mira epidēmijas dēļ tikai šajos 12 mēnešos vien. Un tie, kas izdzīvoja nespēja nosvinēt savu veiksmi, jo 1919.gadā Amerikā tika pieņemts 18. Konstitūcijas labojums ar kuru ieviesa "Sauso likumu" jeb vispārēju alkohola aizliegumu.

1933. gads: slikts gads miljoniem cilvēku visā pasaulē, sākot ar bez darba esošajiem amerikāņiem, kuri mocījās Lielās depresijas laikā, un visbeidzot ar Vācijas ebrejiem, kuri šausmās noraudzījās kā pie varas nāk Ādolfs Hitlers. 1933. gads bija mokpilns gads miljoniem parasto cilvēku visā pasaulē. Vēl jo vairāk, atskatoties atpakaļ, ir skaidrs, ka šis gads iezīmēja virzību tuvāk diktatūrai, karam un genocīdam. Daudziem amerikāņiem tas sākās ar bailēm un nedrošību. Lielā depresija, kas sākās līdz ar Volstrītas biržas krahu četrus gadus iepriekš, bija sasniegusi savu virsotni. Aptuveni 15 miljoni amerikāņu bija bez darba - aptuveni 1 no 4 pieaugušajiem - un puse no valsts bankām bijs bankrotējušas. Kā pozitīvo, var minēt prezidenta Rūzvelta ievēlēšanu, kurš sāka lietas vērst par labu un "Sausā likuma" atcelšanu. Tomēr, Vācijā ne tuvu negāja tik labi. 1933. gadā nodega valsts parlamenta ēka Reihstāgs. Notikušajā tika vainots kāds nīderlandiešu komunists un nacisti Reihstāga ugunsgrēku izmantoja, lai panāktu, ka Vācijas prezidents Hindenburgs parakstu speciālu dekrētu par "Tautas un valsts aizsardzību" ar kuru Hitlera rokās tika nodota absolūtā vara. 1933. gadā arī tika atklāta pirmā nacistu koncentrācijas nometne Dahavā, tika aizliegtas arodbiedrības, dedzinātas grāmatas, boikotēti ebreju uzņēmumi un izveidota draudīgā Gestapo slepenpolicija. Tikmēr Japāna izstājās no Nāciju līgas. 1933. gads nostādīja pasauli uz neizbēgama kara sliekšņa.

1943.gads: iespējams, sliktākais Otrā pasaules kara gads. Laikā no 1939.gada, kad sākās Otrais pasaules karš , līdz 1945. gadam, kad tas noslēdzās, tiešām nebija "labu" gadu. Tie visi bija briesmīgi. Tomēr 1943. bez šaubām bija pats briesmīgākais. Ne tikai karošana, bet arī Holokausts tagad sasniedza savu kulmināciju. Gadiem ilgi nacisti bija izstrādājuši plānu Eiropas ebreju iznīcināšanai, un līdz 1943. gada vasarai, viņu sistemātiskais ebreju slepkavošanas plāns jau pilnā sparā tika īstenots dzīvē. Tiek lēsts, ka 1943. gada pirmajā pusē no nacistu okupētājām zemēm tika deportēti 1,2.miljoni ebreju, no kuriem daudzi tika nosūtīti uz nāves nometnēm. 1943. gadā notika arī Bengālijas bads, kura laikā Indijas ziemeļos bada nāvē aizgāja bojā 3 miljoni cilvēku. To izraisīja viens cilvēks - Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, kurš vieglprātīgi novirzīja medicīnisko palīdzību un pārtiku, kas tika izsūtīta uz vissmagāk bada skartajiem Indijas reģioniem, uz jau tā labi apgādātajiem karavīriem Eiropā. Kad viņam jautāja par šo lēmumu, viņš atbildēja: "Bads vai nē, indieši vairosies kā trusīši." Pa to laiku visā Amerikā uzliesmoja rasu vardarbība, visi melnie pret savu gribu tika iesaukti armijā un viņu mājās palikušajām ģimenēm tika atņemtas tiesības pilnvērtīgai dzīvei.