Cilvēki jau sen ir sapņojuši izveidot perfektu sabiedrību. Neapmierinātajiem ļautiņiem vienmēr licies, ka viss ir vienkārši - ''Izdarīsim ŠITO, tad notiks TAS un visi būs laimīgi.'' Protams, dzīvē viss nav tik vienkārši. Vienalga vai pilsētas būvētas cēla sapņa vārdā, lielas vīzijas dēļ, vai pilnīgā trakumā - visām nācies atmest pekas pret sauli.
Ķīnas pamestā tuksneša oāze
Dubaija ir neticami krāšņa pilsēta. Vēl salīdzinoši nesen tā bija sauss, tuksnešains zemes pleķis, kur mitinājās tikai daži tirgoņi. Tagad tā ir gigantiska, bagāta, lielas ievērības cienīga pilsēta. Tās diženums ir iedvesmojis daudzas citas valstis mēģināt pārspēt to. Vairākas ir izgāzušās tieši tāpat kā Ķīna.
Divtūkstošo gadu sākumā ķīniešu gudrīši izlēma, ka Dubaijas glamūrs jāmēģina iedabūt Mongolijā. Kailajā Gobi tuksnesī viņi gribēja uzbūvēt kultūras, ekonomikas un politikas centru. Tas sevī iekļautu milzum daudz pasaulslavenu arhitektu ēku - pasaules mēroga bibliotēkas, stadioni, muzeji. Pilsētas nosaukums ir Ordosa un tā kļuva par brīnišķīgu izgāšanos.
Āķis ir tur, ka tuksneša vidū uzbūvēt pilnīgi jaunu Dubaijas versiju ir ļoooti dārgs prieks. Lai segtu lielos būvniecības izdevumus, kas jau sen bija aizgājuši miljardos dolāru, viņi krasi paaugstināja mitekļu cenu, kas bija tik milzīga, ka Ķīnā tikai vēl dārgāk bija dzīvot Šanhajā. Parastie ķīnieši uzmeta aci grandiozajai pilsētai uz kuru pārvākties būtu iespējams tikai tad, ja iztērē mūža ietaupījumus, un teica ''Meh, nē''. Ordosa gandrīz dekādi stāvēja pilnīgi izmirusi un pat tagad tā ir reti apdzīvota.
Krievijas ''Strādnieku paradīze''
Līdzās Staļina nesmukumiem vēsturē, viņš bija vīrs ar vīziju. Tas nozīmē, ka viņš vēlējās radīt spēcīgu industriālo centru no nekā, mazāk kā piecu gadu laikā. Pasaulē pirmā pilnībā izplānotā pilsēta - Magņitogorska bija Staļina Krievijas dzelzsrūdu produkcijas sapnis. Tā bija arī strādnieku paradīze. Platie ceļi ļautu saulei sildīt namus visas dienas garumā, lielie pagalmi komunistu bērneļiem dotu plašu spēļlaukumu un svaigais gaiss veldzētu elpu. Visi dzīvotu draudzīgā kopienā un orientētos uz dzīvesvides uzlabošanu. Kas gan var noiet greizi?
Krievijas klimats. Lūk, kas var noiet greizi.
Kad Magņitogorskā ieradās pirmie strādnieki, tad tur nebija itin nekā. Tas nozīmē, ka gulēšana notika teltīs un -20 grādos tā ir reāla problēma. Pirmajā ziemā mira tik daudz cilvēku, ka ik rītu nometne tika apstaigāta un nosalušie savākti. Kad pienāca vasara, vēl dzīvos apraka apokaliptiskas putekļu vētras. Nebija ne tīra ūdens, ne ēdiena, ne slimnīcu. Gada laikā mirstības procents bija tik liels, ka pēdējie palikušie strādnieki satina makšķeres un devās prom.
Magņitogorsku pabeidza tikai tāpēc, ka Staļins darīja to, ko prot vislabāk - viņš slepkavoja. Pēc strādnieku aiziešanas, tūkstošiem gulagas nometnēs ieslodzītie tika sūtīti strādāt viņu vietā. ''Strādnieku paradīze'' kļuva par milzu vergturības nometni.
Sentluisas murgs
Tūristi un viesi no Eiropas parasti ir pārsteigti, cik lielas ir Amerikas pilsētas. LIelākajā daļā Eiropas, cilvēki dzīvo daudzstāvmāju blokos, taču ASV tāda lieta praktiski nepastāv un visi mitinās nelielās piepilsētas privātmājās. Tam ir iemesls un šī iemesla nosaukums ir Pruitt-Igoe.
Pruitt-Igoe pojektu 1949. gadā veidoja amerikāņu-japāņu arhitekts Minoru Jamasaki un tā ideja bija mainīt visu ASV mājokļu sistēmu uz mūžīgiem laikiem. 17 daudzdzīvokļu namu (11 stāvi) Sentluisas nomalē, uzdevums bija aplaimot ārpilsētas vidējās klases iedzīvotājus. 1954. gadā televīzijā rādīja ēku kompleksa svinīgo atklāšanu.
Tā nu sanāca, ka tieši tai pat gadā Augstākā tiesa laida klajā likumu, ka cilvēkus pēc rases, tautības un reliģijas dalīt nedrīkst. Iedzīvotājiem tas tolaik bija liels šoks un rezultātā visi baltādainie iegādājās sev parastas mājiņas, baidoties, ka būs jādzīvo vienā kāpņutelpā ar melnādainajiem. Līdz ar to arī gaisā izkūpēja ideja par jaunu un satriecošu dzīvesstilu Amerikā.
Kad Pruitt-Igoe projekts tika pamests novārtā, arī valdībai vairs nebija par to interese. Elektrība, apkure un santehnika vienkārši tika atslēgta. Sabiedrības zemākās kārtas iemitinājās uz dzīvi lielajās ēkās, narkodīleri ierīkoja tur savus veikalus. Tas kļuva par Amerikas visbīstamāko un baisāko projektu.
1972. gadā Sentluisa vairs neko nevēlējās iesākt ar Pruitt-Igoe. Projekts tika nopostīts tiešajā ēterā gluži kā svinīgā atklāšana.
Vašingtonas nejaušā nūdistu kolonija
Home bija mēģinājums uzbūvēt anarhistisku utopiju. 1895. gadā šo vietu radīja, lai cilvēki var dzīvoties bez valdības ietekmes. Būdami pilnīgi brīvi no jebkādas ārējās varas, viņiem šķita, ka spēs radīt paradīzi Zemes virsū.
No otras puses... Varbūt viņi vienkārši izmantoja jauniegūto brīvību, lai varētu nosauļot to, ko normālā sabiedrībā slēpj zem apakšbiksēm.
Šī beznoteikumu kopiena piesaistīja visāda veida dīvaiņus. Viena no tādām dīvaiņu grupām bija nūdisti. Īsti nūdisti. Viņi ne ne tikai kaili dzīvojās pa savām mājām, bet arī staigāja pa ielu. Dažiem likās, ka tas ir par traku, tāpēc Home sadalījās divās grupās - ''plikie'' un ''pārējie''. Kašķi bija ikdienas sastāvdaļa. Abām grupām tas piegriezās un desmit gadus pēc Home radīšanas tā bija izmirusi.
Itālijas ''Renesanses Nāves zvaigzne''
Jautājums Tev, lasītāj: vai tu dzīvotu ''Nāves zvaigznē'', ja būtu tāda iespēja? Varu derēt, ka nosaukuma dēļ Tava atbilde būs ''nē''. 16. gadsimtā Venēcijas republika saviem iedzīvotājiem uzdeva tieši to pašu jautājumu. Viņi uzbūvēja šo pilsētu un aģitēja cilvēkus tajā ievākties.
Mūsdienās pilsētu pazīstam kā Palmanovu un to radījis militārais arhitekts Džulio Savorgnans. Bāzēta zvaigznes formā tā bija domātā kā neieņemama utopija tās iedzīvotājiem. Augstajām sienām un asajām malām vajadzēja noturēt nekrietnos osmaņu laupītājus ārpusē kamēr iekšpusē valdītu prieks un līksme. Visi būtu uzvarētāji... Izņemot parastos itāļus, kuri atteicās pārcelties uz jauno utopiju.
Problēma tur, ka ''Nāves zvaigznes'' galvenais uzdevums bija būt kā atvairošam spēkam, ierocim pret osmaņiem. Dzīvošana tādā slazdā cilvēkus varētu pakļaut lielām briesmām. Neviens nevēlējās saskarties ar ielaušanos, slaktiņiem, izvarošanām vietā, no kuras nav bēgšanas iespēju. Visbeidzot valdībai nācās apžēlot cietumniekus un kriminālo aprindu neliešus un makstāt tiem, lai ''Renesanses Nāves zvaigzne'' tiktu apdzīvota.
Beigu beigās kaut kas tomēr izdevās. Mūsdienās Palmanova ir populārs tūrisma objekts.
Indijas fantāzija par Jauno Deli bez nabadzības
Jauno Deli Indijā varētu raksturot burzma, nospiestība, haoss, bet noteikti tā nav bez nabadzības. Puse no pilsētas 18 miljoniem iedzīvotāju ir spiesti dzīvot trūkumā graustos vai nelegālās kolonijās.
Tūristi un ārzemnieki to uztver kā pašsaprotamu lietu tik milzīgā pilsētā, taču Jaunās Deli iecere bija citādāka. 1947. gadā, Indijas Neatkarības dienas pasludināšanas vakarā, premjerministrs Džavaharlals Nehru paziņoja, ka Jaunā Deli būs pilsēta, kura būs no nabadzības brīva modernisma utopija un nevienam nenāksies dzīvot netīrībā. Pie plāna izjukšanas var vainot divas lietas: Britu koloniālismu un provinču sadalīšanu.
Kad Indija atguva neatkarību, valsts bija izsūkta pilnīgi sausa. Briti savās rokās bija sagrābuši visu, kam tika klāt, kā rezultātā valsts pagrima un nonāca uz bankrota sliekšņa. Deli, protams, nebija izņēmums. Augstākajā maksas punktā, cena tādas pilsētas būvniecībai grozījās ap 1 miljonu dolāru mūsdienu naudā. Bet arī tajos laikos ar to nepietika veselas pilsētas radīšanai.
Otrais neveiksmes faktors - Deli jau bija pilna ar graustu iemītniekiem. Pēc piedzīvotajām šausmām provinču dalīšanā, vairāk kā pusmiljons cilvēku devās uz Jauno Deli meklēt patvērumu no vardarbības. Negaidīdami nekādu atbalstu no valsts, viņi paši sacēla savus graustu namiņus. Populācija palielinājās līdz ar graustu rajonu izplešanos.
Anglijas bezgalīgi garlaicīgā nākotnes pilsēta
Šo pilnībā izplānoto pilsētu uzbūvēja 1970. gadā un tai bija jāsimbolizē britu nākotnes dzīves kvalitāte. Pilsētai centra nebija, tikai vieni vienīgi un nebeidzami priekšpilsētas rajoni. Zaļās zonas pa labi un pa kreisi, ceļi pacelti augstāk vai nolaisti zemāk atkarībā no vietas, lai cilvēkiem vieglāk tos šķērsot. Izklausās pēc parastā cilvēka sapņu zemes.
Tai bija jābūt moderno cilvēku paradīzei. Vieta, kur britiem vajadzēja ievākties bariem, mudinot būvēt vēl tādas pat pilsētas. Vienubrīd pat UNESCO Pasaules mantojuma saraksts par to interesējās, taču bija kāds āķis. Miltonkeinsa bija sasodīti garlaicīga.
Izrādījās, ka šādu iespaidu rada pilsētas centra neesamība. Pilsēta kļuva par garlaicības iemiesojumu tādā pakāpē, ka viens no pilsētas plānotājiem uzrakstīja rakstu ''Kas nogāja greizi ar Miltonkeinsu?''. Tā vietā, lai dotu Anglijai varenus nākotnes plašumus, šis projekts nodrošināja, ka nekad nekas līdzīgs šai valstī vairs būvēts netiks.
Arizonas nepabeigtā hipiju komūna
Vēlajos septiņdesmitajos, arhitekts Paolo Soleri nāca klajā ar vīziju par jauna veida amerikāņu pilsētu. Arizonas tuksneša vidū, Arkosantī pilsēta būtu superblīvi apbūvēta un mājas atrastos viena virs otras kā citplanētiešu termītu midzenis. Tur dzīvojošie neizmantotu nekādus naftas produktus, sev nepieciešamo audzētu paši un visādā citā ziņā būtu pašpietiekami. Tici vai nē, bet sponsorēt šo pasākumu grasījās, pārdodot vēja zvanus. Perfekta hipiju pilsētiņa.
Tai laikā šādas idejas nebija retums. Vjetnama, naftas krīze, Votergeita, rasu nemieri visus bija nogurdinājuši un cilvēki burtiski lūdzās pēc vienkāršākas dzīves. Padzirdējuši par Soleri vīziju, visi bariem devās uz tuksnesi, jo bija plānots, ka Arkosantī pabeigs piecu gadu laikā.
Fast Forward uz 2016. gadu - ir pabeigti TIKAI 3% pilsētas 46 gadu laikā!
Kas gan to būtu domājis, ka vēja zvanu pārdošana ir tik neienesīgs un lēns bizness, taču tā kā tas bija Soleri vīzijas sastāvā, tad neviens nemaz necentās meklēt alternatīvus peļņas veidus. Tieši tā pati bēda ar neprofesionālu celtnieku nolīgšanu. Rezultāts būs tāds, ka Arkosantī nekad nepabeigs. Lai gan pamazām darbi vēl turpinās, es neiesaku likt cerības uz šo vietu.
Skopjes dubultizgāšanās
1963. gadā, Maķedonijas galvaspilsētu pārsteidza zemestrīce, kas atstāja bez pajumtes 100 000 cilvēku. Dienvidslāvijas republika (Maķedonija toreiz bija daļa no tās) izlēma, ka ne kapeiku netērēs pilsētas atjaunošanā, bet tā vietā radīs pavisam cita izskata dzīvesvietu. Japāņu arhitekts Kenzo Tange iesaistījās un izlēma pārvērst Skopji par betona brīnumzemi.
Rezultāts bija pelēks un garlaicīgs. Pilsēta kļuva par paradīzi arhitektūras studentiem, bet par elli visiem pārējiem. Tā vietā, lai kļūtu par Dienvidslāvijas pērli, Skopje kļuva par vietējo apsmiekla objektu. Vairums ēku tik tiešām izskatījās kā no katastrofu filmām. 2010. gadā maķedoniešiem tas bija tik ļoti apnicis, ka viņi izlēma pilsētu aizslaucīt prom, kas savukārt noved mūs pie otrā mēģinājuma radīt utopiju.
''Skopje 2014'' projekts paredzēja, ka lielākā daļa pilsētas jāiznīcina un vietā jāliek neoklasiskais stils ar mirdzoši baltiem tempļiem, zelta statujām un kičīgu arhitektūru. Par nelaimi, betons nav tas pateicīgākais materiāls un paradīzes vietā Skopjes iedzīvotāji pilsētu nodēvējuši par totālu katastrofu, sakot, ka šis viņu dzīvesvietai liekot izskatīties pēc Disney filmiņu idiotu versijas par Seno Grieķiju.
Nāvīgā amerikāņu sapņu pilsēta Gijānā
Kad Gijānas džungļos šī nelielā pilsēta atvērās cilvēkiem, šķita, ka tā tiešām varētu būt ilgi gaidītā cerība. Visiem šķita, ka pilsēta, kuru radījis slavens humānists būs paradīze; vieta, kur visu rasu amerikāņi dzīvos vienlīdzībā. Viss tiktu organizēts un dalīts brālīgā mīlestībā. Tās nosaukums ir Džounstauna, gluži kā tās dibinātājs Džims Džounss.
Apbrīnojumi pat nav tas, ka tā beidza pastāvēt milzīga slaktiņa dēļ, kurā mira vismaz 900 cilvēku, bet gan tas, ka tā tiešām sākumā bija dzīvotspējīga utopija. Amerikāņiem, kuri bija nogurdināti no rasu cīņām un tiesībām/pienākumiem šis bija sapnis. Veseli 68% no Džounstaunas pamatiedzīvotājiem bija melnādaini - ļoti augsts skaitlis septiņdesmitajos gados. Lai gan Džounss bija mazliet dunduks (kā vēlāk atklājās - narkotiku atkarīgais), viņa ideja par brālīgu dalīšanos, rūpēšanos un vienkāršo dzīvesveidu aizķēra daudzus. Tie, kur izbēga no slaktiņa, saka, ka sākumā tā tiešām bijusi cerību pilna vieta.
Kad Džounsam piedēvēja nepilngadīgo izmantošanu, Kalifornijas kongresmenis Leo Džozefs Raians un daži žurnālisti devās izpētīt utopisko pilsētu. Džounsa sekotāji viņus nogalināja uzreiz pēc tam pats Džims Džouns pārliecināja visus veikt pašnāvību iedzerot cianīdu kopā ar Kool-Aid (Yupi līdzīgs dzēriens). Pirms 11. septembra notikumiem tā bija vienīgā reize, kad bojā gājuši tik daudz amerikāņu ārpuskara zonā.
Kamēr vairums utopiju šķiet jau no sākuma nolemtas postam, šī pārspēj visas.
Esmu bijis Miltonkeinsā. Tā tik tiešām ir garlaicīga pilsēta. Moderna, bet garlaicīga. Tradicionāla pilsētas centra vietā vien milzīgs tirdzniecības centrs.
3. Amerikānis tev nedzīvos bloku mājā, viņam tas ir kas nesaprotams. "Residential house" - viņi par to izsakās nievājoši.
Kad teici, ka rakstīsi rakstu par vēsturi paredzēji garu komentāru no manis :d Nesanāks -nav par ko piesieties
Kapēc nav avoti par katru vietu. Ja nav avotu ganjau no īkšķa izzīdis esi te visu. 
