Nemanāmi pienācis augusta mēnesis.
Mūsu senči augusta mēnesi dēvēja arī par jaunās maizes mēnesi, kad pļāva rudzus un cepa veselīgu rudzu maizi, ko uzskatīja par vienu no svarīgākajiem cilvēku dzīvības avotiem.
Pat zīdaiņiem linu lupatiņā tina rudzu maizes gabaliņu, tā izveidojot knupīti, ko deva zīst, kaut arī toreiz vēl nezināja, ka rudzi satur gandrīz visas cilvēkam nepieciešamās barības vielas - dažādas minerālvielas, taukus, olbaltumvielas, ogļhidrātus un ļoti daudzus vitamīnus, taču zināja, ka rudzu maize dod veselību un spēku.
Lietuviešiem vēl šodien ir interesanti oficiālie mēnešu nosaukumi:
rugpjūtis - augusts, tulkojumā rudzu pļaujamais mēnesis;
rugsējis - septembris, tulkojumā rudzu sējamais mēnesis.
Gan lietuvieši, gan latvieši pieturējās pie nerakstīta likuma, ka rudzus drīkst sēt tikai tad, kad nogaršota iepriekšējā sējuma jaunā maize.
Svinēja pat Jaunās maizes dienu. Saimnieks salūdza viesus, deva ļaudīm brandavīnu un alu, bet uzkodām jauno rudzu maizi un jēra gaļu. Pirms mielasta noskaitīja lūgšanu un pirmais sāka ēst saimnieks, tad pārējie.
Dzīvojam citos laikos, kad mājās tīru rudzu maizi cep kāds retais un ja arī cep, tie nav vairs tādi rudzi, kas auguši bez lauku ķimiskas apstrādes kā agrāk.
Mums, mazdārziņu īpašniekiem, šodien augusta mēnesis asociejas ar gurķiem, tomātiem, kabačiem, burkāniem un daudzām citām ne mazāk vērtīgām lietām, ko lietojam svaigā veidā, gan kosnservējam ziemai. Dzīvosim savam laikam līdzi un neaizmirsīsim to, kas labs bija mūsu senčiem.
