Sveiki spocēnmakšķernieki!
Šoreiz par zeltainajām un sudrabainajām karūsām būs raksts!
Es rakstu būtu ielicis ātrāk, bet kautkas notika un izslēdzās dators:@ unman bija viss jāraksta pa jaunu!
Lasam, vērtējam, skatamies, baudam, komentējam:) Neizmirstam novērtēt!
Citas daļas te - Paarty Haards
Iesaki šo draugiem.lv, feisbukā vai twiterī un saņem 10 cepumus!
Zeltainā karūsa.
(Carassius carassius)
Sudrabainā karūsa.
(Carassius auratus)
Karpu dzimtas zivs. Zeltainās karūsas no karpām un sudrabainajām karūsām atšķiras ar ļoti augstu, un gandrīz noapaļotu ķermeni. Muguras un anālās spuras pēdējais nezarotais stars ir ar zobiņiem un pie mutes nav taustekļu. Tās spēj ilgstoši paciest skābekļa badu un izdzīvot tādos apstākļos kādos citas zivis iet bojā. Karūsas sastopamas gandrīz visur: upēs, ezeros, dīķos, pat purvos un apūdeņošanas kanālos.
Zeltainā, salīdzinot ar savas sugas māsu, izskatās efektīgāk. Muguras daļa platāka, zvīņas lielākas, vara vai bronzas nokrāsā. Spuras koši sarkanas. Mēdz gadīties īpatņi līdz diviem kilogramiem svarā. Zeltainajai karūsai vislabāk patīk dūņaini līči ezeros. Uzturas bagātīgi aizaugušās vietās netālu no krasta vai pašos meldros un kalmēs. Ēd dūņās atrodamās sīkbūtnes un ūdens augus. Lielus zeltaino karūsu eksemplārus izdodas noķert daudz retāk nekā sudrabaino.
Sudrabkarūsu zvīņas ir blāvākos toņos, sudrabaini pelēcīgas. Par to liecina arī nosaukums. Ķermenis spēcīgāks un nedaudz slaaidāks, bet mugura plānāka. Labvēlīgos apstākļos šis paveidz sasniedz pat trs kilogramu svaru, retos gadījumos - vairāk. Zeltainās karūsas Latvijas rekords pieder jūrmalniekam M.Krigeram, kurš Gātē(kanāls, kas savieno babītes ezeru ar Lielupi) 2001. gadā izvilcis 2,25 kilogramus smagu un 48 centimetrus garu zeltzvīņaini. Vislielākā rekordam pieteiktā sudrabkarūsa mitusi latgalē, Lielajā Ilzā. 1999. gadā Daugavpils iedzīvotājs J.Semjonovs pievārējis 3,7 kilogramus smagu un 56 centimetrus garu dižzivi.
Daudzās ūdenstilpnēs sudrabkarūsu baru veido tikai mātītes, bet vairojas tās, pārojoties ar līdzīgas sugas zivīm. Šādas pārošanās ceļā izdzīvo tikai mātītes. Tie ikri, kuros ir vīriščās hromosomas, neatīstās. Atšķirībā zeltainajām karūsas, sudrabainā labrāt uzturas arī upēs, kur ir tīrs ūdens un neliela straume. Abu šo sugu zivis labi sadzīvo vienā ūdenstilpnē un bieži vien mēdz krustoties savā starpā.
Nārstu sāk maija beigās, reizēm turpina līdz pat jūlijam. Šai laikā karūsas pūlcējas lielos baros un agri no rīta pirms saullēkta ūdenszālēs nērš ikrus. Svarā pieņemas leni, bet pārapdzīvotās vietās veido pat sīku, pundurveida formu.
Karūsu ķeršanā visbiežāk izmanto pludiņmakšķeres. Stipri aizaugušās vietās noderīgs kāts, kura spicē perpendikulāri piestiprina sardziņu un auklu sien tieši pie tā. Makšķerauklas garumam nedaudz jāpārsniedz ūdens dziļums. Uz āķa vai mormiškas sprausto ēsmu ar kāta galu ielaiž no ūdenszālēm brīvos lodziņos un, provicējot uz copi, patricina dažādos līmeņos. Šāds veids ir rezultatīvs arī citu zāļainus seklumus mīlošu zivju - līņu, ruduļu, zāļu raudu un brekšu - kacināšanai.
Tālākiem iemetieniem noderēs fders vai gruntsmakšķere. Ar šiem rīkiem pamatīgus lomus var saķert Ruckas, Mazajā Nabes, Babītes, Lubāna u.c. ezeros. Pavasarī un rudenī tās labi kožas Daugavas lejtecē arī Rīgas teritorijā un Sausajā Daugavā pie Doles salas. Vasarā karūsas ķeras periodiski ar dažu dienu pārtraukumiem bez jebkāda redzama iemesla. Rudens pusē cope ievērojami aiktivizējas un turpinās līdz pat oktobra vidum, kad ūdens sāk strauji atdzist. Kaut gan pieņemts uzskatīt ka karūsas ziemā neķerās, gadās arī tā ka zivteles ziemā iekāro kādu tārpiņu.
Karūsu cope sākas jau agrā pavasarī. Labākās ķeršanas vietas ir sekli līči, piekrastes sēkļi, nedziļi dīķi un ezeri, kur ūdens sasilst visātrāk!
Nu tad veiksmi karūsu copē!
Paldies ka veltījāt laiku manam rakstam!
