Mūsu acis mums saka, ka augšējā horizontālā līnija ir acīmredzami garāka nekā apakšējā horizontālā līnija. Šis slavenais optiskās ilūzijas piemērs mūs apzināti maldina, liekot acīm ieraudzīt to, kas tur nav. Ilūzija, protams, ir princips, ko maziem bērniem patīk saukt par maģiju. Pieaugušie to pazīst kā roku viltību un apmānu. Tas ir bultu novietojums, kas liek mums tā domāt un ieraudzīt tā, kā tur nav.
Vai tu vari tikt galā ar šo optisko ilūzīju?4
90
0
Autora bilde
Bultas ir vienāda garuma, bet šis ir piemērs MIllera-Ljēra ilūzijai. Tā ir optiska ilūzija, kas sastāv no trim stilizētām bultiņām. Kad skatītājiem tiek lūgts novietot atzīmi uz figūras viduspunktā, viņi mēdz to novietot vairāk uz "astes" galu. Ilūziju 1889. gadā to izdomāja franču sociologs Francs Karls Millers-Ljērs (1857–1916).
Tā paša efekta variants (un visizplatītākā forma, kādā tas ir redzams mūsdienās) sastāv no bultām līdzīgu figūru kopas. Vienāda garuma taisnās līnijas segmenti ietver bultu "vārpstas", bet īsāki līniju segmenti (saukti par spurām) izvirzīti no vārpstas galiem. Spuras var būt vērstas uz iekšu, veidojot bultas "galvu", vai uz āru, lai izveidotu bultas "asti". Tiek uztverts, ka līnijas segments, kas veido bultas kātu ar divām astēm, ir garāks nekā segments, kas veido bultas kātu ar divām galvām.
Pat ja mēs esam izmērījuši līnijas, tik un tā šķiet, ka tās nav vienāda garuma. Vai mēs varam atpazīt un neuzķerties uz līdzīgiem efektiem?
Tas varētu būt grūts uzdevums, bet vai tas ir vajadzīgs? Atklājums ir ticis veikts 19. gs., bet mēs esam dzīvojuši ar ilūzijām krietni vien ilgāk. Mēs varētu pat neatpazīt tās, bet tik un tā izvairīties no to negatīva efekta, tā pat ar zemapziņas palīdzību, kas tāpat liek uztvert augšējo līniju garāku nekā apakšējo.
Tev patiks šie raksti
