Lidoju uz Ēģipti ar dēlu pirms trīs gadiem. Viņam tolaik bija deviņi gadi. Lidmašīna bija liela 3-4-3 sēdvietas rindā. Nu lūk, un mēs sēdējām vietā, kur tās četras sēdvietas blakus. Mums bija divas malējās sēdvietas pie ejas, blakus sēdēja mamma tā uz gadiem trīsdesmit un meitu. Kā tikko viņas aosēdās, mamma sāka kādam zvanīties, lai tik viņas sarunas biedrs ātrāk trauktos no Maskavas otra gala uz lidostu, no kuras viņas izlidoja, lai anulētu kredītkarti, kuru viņa pati tikko kā noformēja, pati īsti nesaprotot tam iemeslus.
Viņa vienkārši runāja ar bankas darbinieku, lai īsinātu laiku un sagaidītu lidmašīnu, karte vienkārši tā kaut kā netīšām ‘noformējās’ pati. Tiesa, lidmašīnā jau viņu sāka mākt šaubas par šo rīcību. Nu piekrītiet taču, ka ar šo jau ir gana, lai pievērstu viņai uzmanību!
Kamēr lēdija runāja pa telefonu, viņas aptuveni piecgadīgā/sešgadīgā meita ar flomasteru apzīmēja mammītes džinsus. Mammīte gan to pamanīja tikai tad, kad jau bija krietni par vēlu. Piekam, vienīgais, ko viņa teica bija: „Meitiņ, nu nedrīkst tā taču darīt!”.
Un pēc tam meitēns ‘nodeva uguņus’ pēc pilnas programmas. Viņa te pārmaiņus vaļājās histērijā pa grīdu, te rāva dusmās mātei matus, jo viņa viņai kaut ko neiedeva, pēcāk jau uzrāpās uz krēsla atzveltnes un dauzīja ar kājām priekšā sēdošo vīrieti, vienvārdsakot, sagādāja ‘svētkus’ visiem apkārt esošajiem cilvēkiem. Līdz beidzot tas monstrs ieraudzīja pašu pieejamāko mērķi- manu dēlu, kurš sēdēja viņai blakus.
Tiesa gan, jāsaka, ka mans dēls ļoti daudz lasa jau kopš piecu gadu vecuma. Mani vēl skolā ķircināja, ka es katru dienu uz bibliotēku gāju, lai gan joprojām rakstu ar kļūdām, bet nu viens ir skaidrs, dēls mani pārspļaus. Dēls visu lidojuma laiku sēdēja pavisam mierīgs un lasīja. Monstrs viņā ieķērās abām rokām un centās izstumt no sēdvietas. Es vērsos pie mātes, jau zinādams atbildi. Nu ja, māte vien uzmeta man nicinošu skatienu un noteica meitai: „Redzi, meitiņ, vīrieši jau tādā vecumā ir āži, neko no viņiem nesagaidīsi!”. Un man: „Jūsu bērns varēja viņai piekāpties un ierādīt savu vietu!”. Ko? Piekāpties? Un vēl vienu vietu viņai atbrīvot? Nu ziniet, ir taču arī kāda robeža visai šai nekaunībai!
Vēlāk laikam meitēnam dibenā iesprauda motoriņu un viņa sāka nēsāties pa ejām, mētāt glāzes, ēdienu un citu pasažieru lietas. Tas jau bija gandrīz pie ielidošanas Hurgadā.
Un vispār, kādēļ es šo visu rakstu? Tikai dēļ vienas frāzes, kuru tā fūrija pateica, kad bijām jau nolaidušies galamērķī.
Viņa vēlreiz uz mums nicinoši apskatījās un teica: „Visiem bērni ir kā bērni, spēlējas, skrien, tikai jūs debīliķi uzaudzinājāt, viņš tak visu lidojuma laiku nosēdēja un lasīja grāmatu kā tāds idiots!”
lasiju pirms pāris gadiem kādā krievu saitā 
