Svinam rudens saulgriežus – Miķeļdienu - (Miģelis Mihails Miks Mikus Miķelis) !16

Miķeļi jeb Miķeļdiena ir latviešu rudens gadskārtu svētki un gada auglīgās daļas aizvadīšanas svētki. Miķelis latvju dainās saukts par labu un bagātu vīru, arī par maizes tēvu, kas saistās ar rudens ražas ienākšanos. Dažādos novados Miķeļu svinēšana tika saukta arī par Mīkaļiem vai Mīklāli, bet tas pazīstams arī ar citiem pavārdiem, kā Sila Miķelis, Miega Miķelis, Miega Mača. Pēc vecā kalendāra šos svētkus svinēja aptuveni rudens ekvinokcijas jeb vienādības laikā (ap 21.—23. septembri), kad nakts ilgums ir vienāds ar dienas ilgumu. Mūsdienās Miķeļdiena ir 29. septembrī.

Miķeļdienas rīta nevajagot kult, jo peles klausoties un uz turieni, kur dzird kuļam, ziemā aizejot dzīvot.

Ja Miķeļos līst, būšot silta ziema.

Ja Miķeļos pūš ziemeļvējš, būšot auksta un dziļa ziema, bet, ja pūš dienvidvējš, būšot silta ziema bez dziļa sniega.

Ja koku lapas nobirst pirms Miķeļiem, būšot agrs un silts pavasaris.

Ja koku lapas nobirst pēc Miķeļiem, pavasarī ilgi turēšoties sniegs.

Ja Miķeļu diena un nakts ir miglaina, tad būšot laba vasara, bet, ja diena un nakts ir sausa un auksta, būšot slikta vasara.

Miķeļdienā no meža vai svešām mājām neko nedrīkstot nest mājās, jo tad mājās nākot grauzēji un kukaiņi, un saēdot labību, drēbes un citas lietas.

Ja Miķeļdienā no meža pārnes skujas, tad mājās nākot čūskas.

Ja Miķeļos tiek noņemti kāposti, tie ir cieti vai sūri.

Ja Miķeļos ozoliem vēl ir zīles, būšot dziļi Ziemassvētki.

Ja Miķeļos kauj cūku, tās gaļa labi stāvot.

Atrodot Miķeļos jumi (pārī saaugušus augļus, dārzeņus vai kādus citus augus), atradējs drīz vien apprecoties.

Miķeļdienas vakarā jāraugās, lai govis aiz lūpas zāļu kušķīti nenestu mājas, jo tad mājās tiekot ienests bads.

Ja ēdot jumi, dzimstot dvīņi.

Ja saimnieks atrodot jumi, esot gaidāma bagāta raža.

Ja līdz Miķeļiem neesot novākta raža, Miķelis varot uzsūtīt salu un sniegu.