Pieredzējuši sēņotāji būs ne tādus vien brīnumus redzējuši. Ir sēnes, kas skaistas vai briesmīgas. Arī tādas, kas vispār neatgādina sēnes, bet tad arī ir tādas, kā šī sēne. Pēc sēnes jau nu izskatās, bet vai ta tiešām ir sēne?
Nav jādodas uz kaut kādu citu valsti, lai atrastu kaut ko dīvainu. Arī pie mums mēdz izaugt kaut kas ne mazāk dīvains.
Angļu valodā šo sēni sauc par "devil's tooth". Nav grūti iedomāties redzot sēni, kāpēc tāds nosaukums. Kaut kam tādam vieta būtu droši vien ellē, bet sēne nav pat indīga.
Latviskais nosaukums ir Peka brūnzobe. Tādas sēnes parasti var atrast priežu mežos ar nabadzīgām augsnēm.
Tā nav indīga, bet ir neēdama tās ārkārtīgi rūgtās garšas dēļ. Sēnes rugtums saglabājas pat, ja to izžāvē. Turklāt sēnei nav mīkstuma.
Tā gluži bezjēdzīga sēne, par kuras dzīves jēgu mēs varētu vien iztēloties. To var izmantot kā krāsvielu.
Kā viena no interesantākajām sēnes īpatnībām ir tā, ka tā var akumulēt cēziju-137, radioaktīvu cēzija izotopu. Pēc dažiem pētījumu rezultātiem tā var akumulēt līdz pat 9% no augsnes slānī esošā cēzija.
Ja tā nav indīga, tad tā var būt nedaudz radioaktīva. Diez vai tā spīdēs tumsā, bet vēl viens iemesls, lai šo sēni nelasītu un nemēģināt to pagaršot.
Visplašāk sēne ir izplatīta Ziemeļamerikā, kur to arī 1913. gadā aprakstīja mikologs Čārlzs Hortons Peks, kam par godu sēne arī ir nosaukta.
