Personīgi es uzskatu, ka tiem, kuriem bija iespēja dzīvot deviņdesmitajos gados, reāli paveicās, jo tie bija labi laiki. Tad vēl bērnība bija bērnība, nobrāzti ceļi bija kā normāla tava ķermeņa dekorācija, mājās gāji tad, kad ārā palika tumšs un mammas nerakstīja sūdzības internetā, lai tikai iegūtu citu simpātijas.
Šīs 19 lietas sapratīs tikai tie, kuri dzīvoja deviņdesmitajos28
Sāksim ar standartu. Mūsdienās bērni ir tik stilīgi, ka kauns paliek skatīties uz savām bērnības bildēm. Ja tādas vispār ir.
Lūk, kur glabājās visas fotogrāfijas. Neviens nevarēja pateikt «Fui, man nepatīk, dzēs ārā!»
Televizorus mēs atcerēsimies mūžīgi, jo katrs bērns savā dzīvē ir bijis televizora pults.
Ja mēs gribējām kādam piezvanīt, tad nācās meklēt numuru telefona grāmatā. Reāla grāmata, kurā atradās māju telefona numuri.
Datu regula, who?
Un telefoni vispār - garš, spirāļveida vads, kas vienmēr sapiņķerējās un vienu spirāles posmu NEKAD nevarēja atpiņķerēt!
Un tagad mazliet par izklaidi:
Vai atceries, kad gribēji ierakstīt kasetē savu mīļāko dziesmu, tāpēc sēdēji uz vakts un spiedi to ierakstīšanas pogu, kad tā sāka skanēt? Aizturētā elpa, klusuma nodrošināšana telpā un cerība, ka visam pietiks vieta.
Un kasešu attīšana vispār bija māksla. Mūsdienās neviens jaunietis nezinās, kas ir kopīgs kasetei un parastajam zīmulim. Tagad jaunieši virpina savus pirkstus Tinderī, bet mēs tos pirkstus izmantojām, lai attītu kasetes lentīti līdz sākumam.
Ja paveicās un tiki pie mobilā telefona, tad īsziņu rakstīšana bija liela ekstra - īsziņa maksāja 5 santīmus. Un, ja bija garāks teksts jāsatilpina vienas īsziņas izmērā, tad tika aizmirsta jebkāda pareizrakstība un atstarpes. Neviens negribēja maksāt 10 santīmus par vienu īsziņu.
Un telefonā parasti varēja vienlaicīgi atrasties kādas 20 īsziņas.
Un tagad nedaudz par datora priekiem:
Kādreiz datori bija tik lēni un gļukoja tik ļoti, ka šāds ekrāns bija pilnīgi normāls.