Šausmas ar nosaukumu "padomju mēbeles"39

Visā savā pastāvēšanas laikā PSRS bija nabadzīga valsts, bet pirmskara periodā vispār visīstākie ubagi. Valstī tika domāts par vispārējo kolektivizāciju un vispārējo kopējā labuma audzēšanu, bet vienkāršie cilvēki dzīvoja arvien sliktāk un sliktāk. Skatoties uz vidējo 1920-1930-to gadu pilsoni var redzēt, ka jaunu mēbeļu nebija vispār. Līdz 1940-tajiem gadiem visi dzīvoja uz cara laika mēbeļu atlikumiem. Visās tā laika filmās var redzēt Vīnes krēslus, masīvus ozolkoka galdus un bufetes ar ornamentiem.

Kādas mēbeles tika ražotas tajos gados? Atsperu gultas, viesnīcas tipa mēbeles, kas tika komplektētas nelielās darbnīcās. Principā tās visas bija vienkāršas mēbeles, kas tika kaut kā sanaglotas un nokrāsotas ar pašu vienkāršāko krāsu.

Pēc kara valdība nolēma, ka ir pienācis laiks uzlabot pilsoņu dzīves līmeni un sāka atsevišķu mēbeļu komplektu ražošanu, tuvāk 70-tajiem, tā saucamās "sekcijas", kuras nav iespējams neatcerēties. Tāpat parādījās mīkstie krēsli, dīvani un daudz kas vēl. Daudz maz kvalitatīvi mēbeļu komplekti momentā kļuva par deficītu un cilvēkiem nācās gaidīt rindā, savukārt ieņemto rindas vietu varēja izdevīgi pārdot. Tāda situācija ir apspēlēta 1961. g. filmā "Pieaugušie bērni"

Kas pa to laiku notika Rietumos?

Tur attīstība notika krietni savādāk. Nevar ticēt tiem, kas redzot 60-to gadu PSRS dzīvi, teiks, ka tas vien "kara atbalsis". Vācija, kas zaudēja karā un cieta vispārējo sagrāvi, spēja atjaunot ražošanu pirmskara līmenī jau 1951. g. un turpināja attīstīties straujos tempos pateicoties kvalitatīvai vadībai.

Pēckara Eiropā parādījās kompānijas, kas spēja ražot lētas un kvalitatīvas mēbeles. Daudzas nelielas darbnīcas, kur tika ražotas mēbeles, izauga un kļuva par milzigām kompānijām.

Droši vien pazīstamākais piemērs ir IKEA - tās lētās un kvalitatīvās mēbeles arī mūsdienās ir saglābājušas savu reputāciju. Mēbeles nebija dārgas arī tāpēc, ka pircējiem vajadzēja pašiem tās salikt kopā. Tas ļāva ietaupīt uz loģistikas izmaksām.