Nedēļas nogalē nedaudz pasēdēju ārā pirmajā kārtīgi karstajā pavasara saulē un, protams, apcepu seju. Katru gadu viens un tas pats – pavasara saule ir tikpat spēcīga kā mana pārliecība, ka šogad jau nu čista neapsvilšu.
Lai nu kā, aizdomājos – nafig vispār sauļoties? Nē, reāli, kur tieši ir prikols gulēt saulē, lai pakļautu savu ādu episkam starojumam un daudzkārt augstākam ādas vēža saslimšanas riskam? Lai āda izskatītos “smukāk”? Kurš izdomāja, ka tieši brūns nevis balts ir smuki? Tas ir kaut kāds nepiepildītais baltā cilvēka sapnis? Varbūt gluži kā japāņu anime multenēs, kur visi tēli tiek zīmēti ar milzīgām acīm, mums ir kaut kāda mistiska vēlme kļūt brūnākiem. Gadu no gada viens un tas pats, bet kāda velna pēc?
Ir cilvēki, kas dodas uz jūru tikai tāpēc, lai degtu saulē. “Ooooo, tagad 15 minūtes uz muguras un tad 15 minūtes uz vēdera, tā, lai vienmērīgs iedegums. Un tad vēl nolīst kaut kur tālāk no cilvēkiem, lai arī pakaļu un pupus varētu nedaudz nosauļot un tie neizskatītos pretīgi balti uz pārējā pārceptā ķermeņa fona. Ja vien būtu kāds veids, kā panākt, lai tie vienmēr ir tādā pat krāsā kā pārējais ķermenis...” Ā, pag – var taču vienkārši nesauļoties, lol.
Un tad vēl ir arī tie cilvēki, kuri pirms vasaras sezonas iet uz solāriju, lai jau laicīgi sāktu cepināt savu ādu tikai tāpēc, lai vasarā varētu doties gulēt saulē un cepināt to vēl vairāk. Tā, lai sezonas beigās internets varētu būt pilns ar tūtiņlūpu bildēm, kas izskatās kā pārcepti vistu spārniņi.
Pat neveltot šai tēmai pārlieku daudz laika ātri vien nonācu pie secinājuma, ka sauļošanās ir stulba nodarbe un sauļojas tikai lohi. Turpmāk centīšos maksimāli izvairīties no sauļošanās un bezjēdzīgas atrašanās saulē. Kālab tā? Jo mana āda arī tāpat ir pilnīgi normāla un es neuzskatu sevi par dabas kļūdu, kuru katru vasaru vajadzētu censties labot, uzcepot ādu.
