Režisoram lika uzņemt filmu par Ziemeļkorejas laimīgo dzīvi, bet sanāca tā17

Tātad. Manskis kļuva par liecinieku iestudētai laimīgai dzīvei. Filmas varoņi tika pārcelti no vienistabas dzīvokļa pie dzelzceļa stacijas uz skaistu māju piepilsētā. Tomēr māja bija tikai dekorācija - pat grīdas nebija kārtīgi uztaisītas. Linolejs bija uzklāts pa tiešo uz betona. Skapji bija tukši, neviens nelietoja tualeti un mājai iepretī pat nebija ieejas.

Ģimenes galva bija žurnālists, bet kļuva par strādnieku rūpnīcā, kas ražo sojas pienu. Pat ģimenes fotogrāfijas tika uzņemtas ar viltus fona attēlu. Tomēr šovs bija krietni lielāks.

"Visi Phenjanas iedzīvotāji ir tikai eksponāti. Piemēram, visur ir zālāji un agri no rītiem vai vakaros pēc darba cilvēki tajos sēž, jo meklē atkritumus." atceras Manskis

Ja valsts pārstāvju plāns būtu izdevies, tad no filmas būtu sanākusi lieliska propaganda, bet režisora plāns bija savādāks.

Operators visu slepeni filmēja. Viņš uzņēma to, cik viltota ir pasaule apkārt viņam filmējot caur mājas logiem (Manskim un uzņemšanas grupai bija aizligts pamest istabu bez uzraudzības) Katru dienu operators sūdzējās par vēdera problēmām un slepeni pārkopēja filmēto materiālu uz citu atmiņas karti. Režisors un viņa komanda atradās zem spiediena un viņi noslēpa neoficiālo materiālu un viņi zināja, ka, ja tas tiktu atklāts, sekas būtu graujošas. Pirms viņu ierašānās valstī jauns amerikānis tika nosūtīts uz 20 gadiem cietumā par mēģinājumu izvest valsts līdera plakātu. Tomēr Manski neturēja aizdomās un papildus 26 minūtes ar viņa koemntāriem padarīja filmu par pretējo iecerētajam.

Manskis izteicās, ka pēc ceļojuma uz Ziemeļkoreju viņam ir vairāk jautājumu nekā agrāk. "Gatavojoties ceļojumam, es domāju, ka man ir skaidrs priekšstats par šo valsti un man tikai vajadzētu to uzlikt uz ekrāna. Pēc pavadītajiem mēnešiem es varu pateikt, ka es neko nesaprotu par to, kā viņi tur dzīvo"

Pats pārsteidzošākais bija tas, ka Ziemeļkorejas cilvēki nejūtās nelaimīgi. Viņi vienkārši nezina, ka cits dzīvesveids ir iespējams. "Es domāju, ka sistēma ir uzbūvēta uz bailēm un represijām, bet cilvēki saprot, kas notiek. Taču pēc pieredzētā, es zinu, ka cilvēki ne tikai to nesaprot, bet arī par to nedomā. Vienreiz es runāju ar tīģeru dresetāju un viņš paskaidroja,  ka tīģērim piedzimstot, tas nezina, ka ir tīģeris. Tas uzaug, tam ir ilkņi, zobi, tas var lekt, bet tam nav idejas, ka tas ir tīģeris."