Albānija četrdesmitajos, GoGo dejas, cietuma dzīve, narkotikas un mazliet maģijas.
Internetā nonācis kādas nu jau ņujorkietes Stefānijas stāsts. Pašlaik Stefānijai ir 76 gadi, un ar viņas dzīvesstāstu dalījušies jau tūkstošiem cilvēku. Stefānijas skatuves vārds - Tanqueray.
Zemāk lasāmas no angļu valodas tulkotas pirmās četras no viņas stāsta trīsdesmit divām daļām.
Turpinājumu lasi ŠEIT.
«Tanqueray, Tanqueray, Tanqueray. Kad tika uzņemts šis foto, desmit tūkstoši Ņujorkas vīru zināja šo vārdu. Mans autogrāfs viņiem kaut ko nozīmēja. Viņi sapulcējās ap Taimskvēru ik reizi, kad es tur dejoju, lai tikai es parakstītos uz viņu 18+ žurnāla vāka. Es vienmēr autogrāfam pievienoju tekstu «Tu biji labākais no viņiem visiem» vai tamlīdzīgu trulu muļķību. Bet tas lika viņiem uz mirkli sajusties īpašiem un pasmaidīt. Tas lika viņiem uz brīdi domāt, ka viņi mani ir iepazinuši labāk nekā visi pārējie. Un viņi tāpēc bija gatavi maksāt 20 zaļos, lai ietu sēdēt tumsā un gaidītu manu iznācienu. Viņi sarullēja 18+ žurnālu ciešā trubiņā, domājot par savām sievām, darbu un ikdienas problēmām. Un vņi gaidīja, kad ieslēgsies prožektoru gaisma. Gaidīja, kad uz skatuves iznāks Tanqueray un uz astoņpadsmit minūtēm liks pazust viņu problēmām. Astoņpadsmit minūtes. Tik daudz laika es varēju viņiem veltīt. Uz astoņpadsmit minūtēm es liku viņiem aizmirst to, ka viņi noveco. Ka viņi dzīvē nav sasneguši to, ko vēlējās sasniegt. Un ka droši vien jau ir pārāk vēlu kaut ko mainīt. Tikai astoņpadsmit minūtes. Tas nav pārāk ilgi. Bet ir veids, kā likt šīm astoņpadsmit minūtēm ilgt mūžību. Es vienmēr dejoju blūza mūzikas pavadījumā. Jo tā ir noslēpumaina, un deja var būt lēna. Šādas mūzikas pavadījumā var tiešām izveidot kontaktu ar kādu. Likt domāt, ka tu dejo tieši viņam vienam. Skaties viņam tieši acīs. Uzsmaidi viņam. Piemiedz ar aci. Iebāz mutē pirkstu un nolaizi to mazliet. Pārliecinies, ka esi uzlikusi pamatīgu kārtu lūpu spīduma, lai lūpas būtu ļoti, ļoti spīdīgas. Ja visu izdara pareizi, tad viņš pie sevis nodomā: «Wow, viņa dejo TIKAI man!» Tu vari likt viņam domāt, ka viņš liek dejot taureņiem tavā vēderā. Vai zemāk. Tu vari likt viņam sevī iemīlēties. Tad mūzika apstājas, tu nokāp no skatuves un dodies atpakaļ uz ģēbtuvi.»
«Es uzaugu stundas brauciena attālumā no Albānijas. Rajons nebija no labākajiem, tomēr tas bija labāks nekā tumšādaino rajons Kalna ielā. Šobrīd māja izskatās pēc sūda, bet tolaik tā bija perfekti tīra. Un mans uzdevums bija to tādu uzturēt. Mana māte, atnākot no darba, vienmēr ar roku nobrauca pār virtuves galdu. Tad viņa pētīja savus pirkstu galus. Ja uz tiem bija kaut mazākais puteklītis, viņa mani noslānīja ar siksnu. Es ienīdu to sievieti. Vienīgais, kas man viņā patika, bija viņas ģērbšanās stils. Viņa izskatījās gluži kā filmu zvaigzne Lena Horne. Un ikreiz, kad viņa gāja pa ielu, gan vīrieši, gan sievietes apstājās, lai tikai uz viņu paskatītos. Kādreiz Albānijā bija veikals «Flah’s». Toreiz četrdesmitajos, ja tu nepirki drēbes «Flah’s», tad tu nebiji sevišķi turīgs. Mana māte iepirkās tikai tur. Viņa pirka labāko no visa: zīda blūzes, trīspadsmit pārus kurpju, cepuri katrai nedēļas dienai savu. Un lai cik ļoti es viņu ienīdu, es vienmēr gribēju ģērbties kā viņa. Mana māte bija vienīgā melnā sieviete valdībā, kura nestrādāja par sekretāri. Viņa bija gubernatora īpašā asistente. Es vienmēr brīnījos par to, kā viņa tur nokļuva – katrā ziņā man bija savi minējumi. Viņa tik labi iederējās balto sabiedrībā, ka negribēja būt daļa no tumšādaino sabiedrības. Viņa nekad neizturējās kā tumšādainā. Viņa nerunāja kā tumšādainā. Viņa mēdza runāt par tumšādainajiem, bet nekad nerunāja par sevi kā par vienu no viņiem. Viņa man allaž teica, ka es izskatītos daudz skaistāka, ja apprecētu kādu baltādaino. Un zināt, ko vēl viņa man pateica? Es par kaut ko ļoti raudāju, un viņa teica, ka nekad nav gribējusi bērnus. Bet viņa ļāva piedzimt man, lai viņai būtu kāds, ko mīlēt. Es uz viņu skatījos tā, it kā viņa būtu jukusi. Viņa nekad man nebija izrādījusi mīlestību. Ne reizi. Vienīgais laiks, ko pavadījām kopā, bija tad, kad es gāju uz baleta nodarbībām. Es mācēju stāvēt uz paša pirksta galiņa sešu gadu vecumā. Mūsdienās tik agri bērniem to neļauj darīt. Mana māte nāca līdzi uz visām nodarbībām un dejoja man blakus. Tā bija vienīgā reize, kad darījām kaut ko kopā. Un viņa nemācēja nostāties uz pirksta galiņa. Pat ne tuvu.»
«Es biju kā muša svaiga piena spainī. Mani kaimiņi bija itāļi un ebreji. Mana pirmā simpātija bija puisis vārdā Nīls Murejs. Tagad viņš ir plikpaurains un resns, bet tolaik viņš izskatījās pēc Kenedija. Katru dienu viņš man palīdzēja nest grāmatas no skolas. Līdz kādu dienu mūķenes mums nolasīja lekciju par to, ka starprasu attiecības esot grēks. Ar to arī mūsu tikšanās beidzās. Bet es darīju visu, ko darīja baltie bērni: slidoju, slēpoju, jāju ar zirgu. Māte aizsūtīja mani uz privātu Katoļu skolu. Tur mēs lasījām visu klasiku: Odiseju, Stāstu par divām pilsētām un tamlīdzīgi. Mēs pat mācījāmies latīņu valodu. Neviens tumšādainais bērns četrdesmitajos nemācījās latīņu valodu, bet es biju viena no labākajām klasē. Ik pa laikam notika kādi mākslas pasākumi, un skolotāji mani vienmēr aicināja piedalīties. Kādos Ziemassvētkos viņi mani ielika ledusskapī, iesaiņoja ledusskapi dāvanu papīrā un lentēs. Apkārt sapulcējās vcāki, sāka skanēt mūzika. Atvērās ledusskapis, un no tā ārā iznācu es – tērpusies kā lellīte. Stāvot uz pirksta galiņa. Es sāku dejot, un vecāki juka prātā aiz sajūsmas. Mana māte todien bija lepna. Jo citi bērni to nekd nebūtu varējuši izdarīt, pat ja viņi bija balti. Es mēdzu nedēļas nogalēs aizbraukt ciemos pie kāda no šiem bērniem. Viņi dzīvoja mājās, kādas bija redzamas filmās. Arī viņu ģimenes bija kā no kinolentes iznākušas. Viņi savā starpā runāja jaukiem vārdiem, viņi kopā jutās laimīgi. Pat ģimenes suns laimīgi luncināja asti. Tas bija tik ļoti savādāk nekā manās mājās. Manās mājās vecāki pat negulēja vienā istabā. Nekad nebija ne skūpstu, ne apskāvienu. Mani vienīgie draugi bija manas lelles. Es mēdzu galdam pāri pārsegt segu un iztēloties, ka tā ir mana māja. Es sēdēju zem galda viena pati ar savām lellēm, kuras saģērbu skaistās kleitās, un iztēlojos, ka tā ir mana ģimene. Es lelles saliku tuvu vienu otrai un lūdzos Dievam, lai dabū mani prom no šejienes un atrod man tādu ģimeni, kura mani mīlētu. Es to lūdzos atkal un atkal. Kādu nakti māte laikam sadzirdēja mani no gaiteņa, jo viņa iebrāzās manā istabā, nogāza galdu zemē un iepļaukāja mani. Kad nākamajā dienā atnācu mājās no skolas, manas lelles bija prom.»
«Spēju domāt tikai par to, kā lai tieku prom no tās mājas. Es stundām ilgi skatījos melnbaltos Holivudas mūziklus, kuros Estere Viljamsa dejo baletu ūdenī. Viņai apkārt bija daudzas jo daudzas rindas smaidošu balto sieviešu, kuras vicināja savas kājas gaisā. Es fantazēju par to, kā aizbēgu prom no mājām un dejoju viņām līdzās. Tā ir problēma, kas rodas, uzaugot starp baltajiem. Tu domā, ka vari sasniegt visu, ko var baltie. Kad biju pusaudža vecumā, vienīgais tumšādainais cilvēks, ko pazinu, bija kāda tantiņa baznīcā. Es nezināju neko par tumšādaino cilvēku kultūru. Es nezināju neko par tumšādaino cilvēku mūziku. Man bija vesela mūzikas kolekcija, un mans mīļākais albums bija «Zilā rapsodija» - tieši tik balta es biju. Es sāku justies tā, it kā neiederētos. Droši vien tāpēc iemīlējos pirmajā melnajā puisī, ko ieraudzīju. Viņu sauc Bērdijs. Viņš bija no tumšādaino rajona, tomēr viņš tā neizturējās. Viņam bija mašīna. Viņš mani mēdza kaut kur aizvest. Neko daudz vairāk par viņu neatceros. Atceros tikai to, ka viņš teica, ka mani mīl. Un es tam ticēju, jo biju stulba. Man nebija ne jausmas, kas vispār ir mīlestība. Es biju viena pati. Man nebija neviena, ar ko apspriest skuķu lietas – notika tas un tas, viņš man pateica to un to. Tāpēc, kad Bērdijs man pateica, ka pēc dzimumakta vajag tiai pačurāt, es viņam noticēju. Un jūs jau varam uzminēt, kas notika tālāk. Trīs mēnešus vēlāk es biju stāvoklī. Zināju, ka māte mani nogalinās. Bet Bērdijs uzradās pie manām durvīm ar lielu mākslīgā dimanta gredzenu. Viņš manai mātei piepūta pilnas ausis par to, kā viņš mani vedīš uz Ņujorku un lutinās kā princesi. Uz māti tas, šķiet, bija atstājis labu iespaidu. Es gan domāju, ka viņa bija laimīga beidzot tikt no manis vaļā. Arī es biju patīkami satraukta. Plāns bija tāds, ka Bērdijs dosies uz Ņujorku un sameklēs tur dzīvokli. Es pāris nedēļas vēlāk izstātos no skolas un sekotu viņam. Atceros, kā ierados Pennas stacijā, būdama četrus mēnešus stāvoklī, domājot par to, kā beidzot izdzīvošu amerikāņu sapni. Bērdijs parādījās ar ziediem rokās. Viņš mani noskūpstīja un teica, lai dodos uz Apsteitu. Izrādās, ka viņš jau bija precējies un viņa sievai ir kaut kāda invaliditāte, tāpēc viņš viņu negrib pamest. Pie velna, man sāka aptrūkties veiksmes.»
Turpinājums sekos...
