Ņujorka sešdesmitajos, GoGo dejas, cietuma dzīve, narkotikas un mazliet maģijas.
Internetā nonācis kādas nu jau ņujorkietes Stefānijas stāsts. Pašlaik Stefānijai ir 76 gadi, un ar viņas dzīvesstāstu dalījušies jau tūkstošiem cilvēku. Stefānijas skatuves vārds - Tanqueray.
Zemāk lasāma no angļu valodas tulkota 5.-8. daļa no viņas 32 daļu stāsta.
Pirmo daļu lasi ŠEIT
Zināju, ka māte neļaus atgriezties mājās. Tāpēc nolēmu doties prom no Albānijas pavisam. Es gribēju doties uz Ņujorku, lai izdzīvotu savu personīgo pasaku gluži kā Estere Viljamsa, kurai apkārt dejoja smaidoši cilvēki. Bet vispirms man vajadzēja ielavīties atpakaļ savā istabā, lai paņemtu savas drēbes. Es nogaidīju līdz vēlai naktij, kad visi jau gulēja, un tad ierāpos pa logu. Sāku likt maisā savas drēbes un lelles. Līdz pēkšņi ieslēdzās gaisma – mana māte stāvēja durvīs tērpusies halātā un dusmīgāka par elli. Viņa piezvanīja policijai, es tiku arestēta par laupīšanu. Tiesnesis deva man izvēles iespējas – atdot savu bērnu adopcijai un doties dzīvot atpakaļ pie mātes vai vienu līdz trīs gadus Bedfordas cietumā. Es piekritu atdot bērnu. Bet es negrasījos dzīvot kopā ar māti. Tāpēc teicu, lai sūta mani uz cietumu. Visi tiesas zālē sēdošie noelsās. Trīs nedēļas vēlāk piedzima mans dēls. No slimnīcas viņš pa taisno tika aizsūtīts uz Svētās Mārgaretas bērnu namu, un mani pārvietoja uz Bedfordas cietumu. Tas bija moderns cietums. Kamerām nebija restu vai kā tamlīdzīga, bet man bija bail. Man bija tikai 18 gadu, un es nekad nebiju bijusi noziedznieku sabiedrībā. Tā kā neviens no ārpuses man naudu nesūtīja, es dabūju darbu cietuma rūpnīcā. Tajos laikos gandrīz visus krūšturus un apakšbikses šuva cietumnieki – tāpēc to darījām arī mēs. Man vienmēr ir padevusies māksla, tāpēc papildus šim es sāku izgatavot laulību sertifikātus lesbietēm. Es izmantoju krītiņus un uzzīmēju pāris sirsniņas. Tad es apakšā parakstījos, lai izskatās oficiāli. Apmaiņā pret to man deva cigaretes, kas cietuma apstākļos tā pati nauda vien ir. Diezgan drīz jau biju iemantojusi savu cietuma mākslinieces reputāciju. Cietuma uzraugs pat man lūdza būt par horeogrāfu cietumnieku dejai Ģimenes dienā. Biju pārliecināta, ka pēc 9 mēnešiem tikšu ārā par labu uzvedību. Bet kādu dienu cietuma uzraudze mani iesauca savā kabinetā un teica: ‘’Man tev ir sliktas ziņas. Tava māte guļ ar priekšlaicīgas atbrīvošanas komisijas vadītāju.’’
Tomēr uzraudze zināja, kā to labot. Viņa man atklāti pateica, ka mans priekšlaicīgas atbrīvošanas lūgums tiks noraidīts. Bet tas nekas. Viņa zināja, ka es cietumā neiederos. Viņa teica, ka, ja vēl mēnesi pacietīšos, komisijas vadītājs rotācijas kārtā tiks nomainīts. Tad viņa saviltoja dokumentus, lai izskatītos, ka es sēžu vientuļnieku kamerā. Manu sēdi parcel, un jau pēc mēneša manu lietu izskatīja jauna un svaiga komisija. Cietuma atsauksmes par mani bija nevainojamas, cietuma uzraudze pat uzrakstīja rekomendācijas vēstuli manai atbrīvošanai, tāpēc priekšlaicīga atbrīvošana tika apstiprināta. Es zināju, ko darīšu. Es nekad vairs neatgriezīšos Albānijā. Es gribēju noķert pirmo autobusu uz Ņujorku un sākt tur jaunu dzīvi. Bet bija vēl pēdējā lieta, ko vēlējos izdarīt cietumā. Viena no iemītniecēm bija sieviete ar baltiem matiem vārdā Roberta, kura dzīvoja manā cietuma spārnā. Viņa nāca no Pogkipsijas psihiatriskās slimnīcas, un cilvēki no viņas baidījās, jo viņu naktī mocīja murgi, kuru dēļ viņa kliedza tik skaļi, it kā viņa tiktu dedzināta dzīva. Bet viņai bija sava slava roku delnu lasīšanā. Naktī pirms manis atbrīvošanas es viņai palūdzu, lai nolasa manu likteni. Apmaiņā atdevu savu pēdējo cigareti. Viņa paskatījās uz manu roku un sāka aprakstīt lietas. Ka iemīlēšos tikai vienreiz. Un ka man nebūs viegla dzīve. Un ka mana dzīve būs vientuļa. Bet ka kādu dienu daudzi cilvēki zinās manu vārdu. Trakākais ir tas, ka viss no viņas teiktā ir piepildījies. Nu, gandrīz viss. Viņa teica, ka kādu dienu tikšu pie lielas naudas. Ceru, ka tas notiks drīz. Kā nekā man jau ir 76 gadi.
Ierados Ņujorkā Valentīna dienā. Tā bija kā atdzimšana. Visas manas kļūdas dzīvē -grūtniecība, cietums, viss pārējais – bija noticis tāpēc, ka mēģināju no kaut kā aizbēgt. Bet beidzot es biju tur, kur vēlējos būt. Tagad manas pieļautās kļūdas būs manis pašas. Pirmais, ko izdarīju, bija istabas dabūšana no Pestīšanas Armijas. Manā soma bija tikai 90$, bērnu pūderis un cietuma ziepju gabals. Mana istabas biedrene bija prostitute vārdā Edna. Un viņai bija tieši tāds pats ziepju gabals kā man. Bet neviena no mums neatzina, ka ir nupat iznākusi no cietuma. Sāku strādāt apģērbu rūpnīcā Vašingtona laukumā. Mēs ražojām žaketes viesmīļiem vai ko tamlīdzīgu. Sākumā es tikai aplīdzināju diegu galus, bet, kad īpašnieks uzzināja, ka protu strādāt ar šujmašīnu, es ātri tiku uz augšu. Savās brīvdienās es devos izpētīt pilsētu. Tolaik metro maksāja tikai 15 centus, bet es vienmēr braucu ar autobusu, jo gribēju redzēt katru parku, katru laukumu, katru debesskrāpi. Nekā no tā visa Albānijā nebija. Es mēdzu izkāpt 59. un 5. ielas stūrī, lai varētu vērot turīgos cilvēkus, kuri iet pa ielu. Katra no šīm sievietēm ģērbās kā mana māte. Ņujorkā bija īsta nauda. Mums bija nauda arī Albānijā, bet tā vienmēr likās izdomāta nauda. It kā viss būtu tikai butaforija. Ja kādam Albānijā bija labs gredzens, tad tas parasti kalpoja tam, lai novērstu uzmanību no poliestera, kas cilvēkam bija mugurā. Bet es protu lasīt audumu. Tāpēc es zināju patiesību. Kad es ļoti bagāts, visas detaļas izstaro naudu. Tā tas bija Ņujorkā – nauda no matu galiņiem līdz papēžiem. Āda līdz pat grīdai. Viena no pirmajām lietām, ko izdarīju, bija garderobes savešana kārtībā. Nevarēju atļauties nēsāt to, ko nēsāja bagātie, jo iepirkos tikai atlaižu veikalos, bet man bija pietiekami, lai ģērbtos labi. Nopirku sev cepuri katrai nedēļas dienai – tāpat kā bija manai mātei. Pārējās manas drēbes bija no mākslīgās ādas, izņemot apavus. Cilvēki ar naudu velk tikai ādas apavus. Es krāju naudu trīs nedēļas, lai varētu nopirkt sev jaunas ādas kurpes.
Naktī es gulēju gultā un klausījos ielas skaņās. Es nekad negribēju aizmigt, jo negribēju murgot par māti, kura uz mani kliedz. Tāpēc sāku klausīties ielas skaņās un jutos tā, it kā kaut ko palaistu garām. Tāda bija Ņujorka. Ņujorka naktī izklausās tā, it kā tu kaut ko nokavētu, kaut kur nebūtu klāt un varētu zaudēt savu vietu šeit, tāpēc tev būtu jādodas atpakaļ uz turieni, no kurienes esi nācis. Un, ja laicīgi neizkāpsi no gultas, tā lieta, kurai bija jānotiek ar tevi, notiks kādam citam. Es tik ļoti sanervozējos, par to domājot, ka uzāvu savas ādas kurpes un ielecu autobusā uz Taimskvēru. Es stāigāju pa Brodveju garām teātriem un sapņoju, ka kādreiz tur dejošu. Tad es pagāju mazliet tālāk un nokļuvu pie pieaugušo teātriem – vietā, kurā es patiesībā kādreiz dejošu. Šādu vakara pastaigu noslēgumā es parasti attapos kādā klubā. Populārākais klubs Taimskvērā saucās ‘’Piparmētru loža’’. Tagad tur atrodas autostāvvieta, bet tolaik tā bija vieta, uz kuru doties, ja gribēji baudīt mūziku. Tā bija vieta, kurā Čabijs Čekers izgudroja tvistu (deja – tulk.piez.). Bet parasti tur bija pilns ar tūristiem, tāpēc es visbiežāk pavadīju laiku ‘’Vagona Ritenī’’ pāri ielai. Tā bija drīzāk sabiedrība. Klubi toreiz nebija tādi kā tagad. Nebija VIP zonas. Nekādu velveta virvju un šampanieša pienešanas klāt. Visi bija kopā – suteneri, shēmotāji, šovmeni un tūristi. Sešdesmitajos katram klubam bija skatuvīte ar Go-Go dejotājām, jo Go-Go klubs pelnīja divas reizes vairāk nekā parastais klubs. Meitenes dejoja būros aiz letes, un vīrieši stājās rindā, lai tikai izvēlētos mūziku mūzikas automātā. Un šīs meitenes pelnīja. Aizņemtākā naktī pa piecu stundu maiņu viņas dabūja 100$ dzeramnaudās. Es šādu summu nopelnīju mēneša laikā savā rūpnīcas darbā. Un es biju labāka dejotāja nekā viņas visas. Bet es zināju, ka klubi mani neņems darbā. Jo Go-Go dejotājām ir jābūt perfektām. Viņām nedrīkst būt striju. Nedrīkst būt tetovējumi. Un viņas nedrīkst būt tumšādainas.
Ja neko orginālu pati nevari uzrakstīt, tad autors gan būtu jānorāda ( https://www.instagram.com/humansofny/ )
