Pasaulē militarizētākā valsts.14

Starp citu, šveiciešu armijas apakšvienības nesoļo ierindas solī, no prūšiem raksturīgās dresūras armija ir atteikusies jau XIX gadsimts beigās. Obligātās militārās mācības iesaucamo skolās notiek pus gadu. Trīs nedēļu mācību laikā kareivji nepagūst vai varbūt vienkārši nevēlas pārkārtoties un piemēroties militārai gaisotnei. Tas, starp citu, arī nav viņu pienākums. 

Kazarma, kurā ieskatāmies, skaitās neliela, un tajā ietilpst 130 cilvēku. Tā ir iedalīta kareivju (līdz 20 cilvēku), apakšvirsnieku un virsnieku istabās (līdz sešiem cilvēkiem). Tās gandrīz ne ar ko neatšķiras viena no otras: gan vienās, gan otrās ir divstāvu dzelzs gultas ar plāniem matračiem un guļammaisiem. Pie gultu galiem ir noliktas lielas kareivju mugursomas ar personīgām mantām. Apavu plaukti atrodas pie kazarmas koridora sienām. Tualetes un dušas kabīnes ir pārsteidzoši tīras.

Par „ģedovščinu”, kā tas bija PSRS armijā, šveiciešu kazarmās nevar būt pat runas. Jaunie vīrieši tajās pavada maz laika, lai ko tādu uzsāktu. Viņi taču nedodas armijā, bet ierodas šeit vien uz dažām nedēļām un atkal izklīst pa mājām. Turklāt arī obligāto mācību laikā kareivji sestdienas un svētdienas pavada mājās.

Neraugoties uz uzsvērti demokrātisko kārtību, ar disciplīnu daļās īpašu problēmu nav. Ir izveidota un sīki aprakstīta naudas sodu sistēma par jebkuru armijas sadzīves un reglamenta pārkāpumu, un tie ir krietni augstāki nekā „civilajā” pasaulē. Kontroles funkcijas veic kadru virsnieki. Lēmumu par soda naudas apmēru pieņem apakšnodaļas komandieris. Savukārt kriminālpārkāpumus, kuri gan atgadās reti, izskata militārā prokuratūra.

To visu izdevuma Topwar žurnālisti apsprieda ar saviem pavadoņiem virsniekiem. Disciplinētais, gludi skūtais Georgs Klinglers jau pēc divām nedēļām atgriezīsies „civilajā dzīvē” un atkal būs advokāts. Virsleitnants ikgadējo trīs nedēļu dienestu armijā uztver pavisam lojāli, jo tā netraucē viņa karjerai, toties viņš gūst milzīgi daudz iespaidu, kurus var izmantot savā juridiskajā praksē.

Savukārt kapteinis Mihaels Izenrings sen, jau pirms rekrūšu skolas beigšanas, tika nosūtīts uz virsnieku skolu, kur tika ņemta vērā viņa civilā profesija — programmētājs. Pagāja gadi, jaunais virsnieks pakāpās pa armijas karjeras kāpnēm, tomēr tā arī neizvēlējās kļūt par kadru virsnieku. Kā atzīst pats Mihaels, militārais dienests gandrīz nekādi neskar viņa civilo dzīvi. Reizi gadā pienāk pavēste, viņš izņem no skapja mundieri, mugursomu, ieroci, un no dzīvokļa iziet jau nevis programmētājs Mihaels Izenrings, mīlošs vīrs un divu bērnu tēvs, bet gan kapteinis Izenrings.

Aleksejs Gromovs uz Šveici atbraucis septiņu gadu vecumā kopā ar ģimeni. Viņa vecāki, pēc tautības krievi, ir fiziķi un uz kontrakta pamata strādā Cīrihes tehniskajā universitātē. Sevis paša un savas vietas apzināšana svešā valstī vienmēr sagādā grūtības. 18 gadu vecumā, saņemot Šveices pasi un līdz ar to arī pavēsti uz iesaukšanas punktu, puisis nolēma izmēģināt savus spēkus armijā, lai gan jau bija sācis strādāt par datorspeciālistu universitātē. Krievu valodas zināšanas padarīja Alekseju komandieru acīs gandrīz vai par poliglotu. Krievu valoda šeit skaitās reta un grūti apgūstama. Tā Aleksejs tika norīkots uz virsnieku skolu, tagad ir sakaru leitnants un militārais tulks.