Nu kā lietutiņš, spocēni? 😉
Man patīk lietus.
Gaiss tādās reizēs smaržo īpaši. Kaut kas no trūdiem, kaut kas no pavasara... kaut kas netverams. Pat asfalts smaržo savādāk. Pienenes, kuras vakar bija pilnā plaukumā, aizvērušas savus dzeltenos ziedus un kautrīgi māj ar zaļajām galviņām. Bet, kad paskaties uz augšu, viss tādā maigā, netveramā zaļumā...
Man patīk lietus.
Cilvēki maz redzami, tikai zemu pikējošas vārnas. Vāc materiālus ligzdiņām. Un pīles, kuras uzrausušās zālienā paknābāt zaļo pavasara zālīti un paflirtēt. Nu jā, paflirtēt, jo visas pa pāriem. Un tad vēl koki. Tie vispār smaržo īpaši. Ne tā, kā saulainās dienās. Kaut kā nostaļģiski...
Man patīk lietus.
Upē ir gulbji. Arī pa pāriem. Tik skaisti peld, meklē ko uzēdamu, maigojas. Bet gadās vienpatņi. Cēli pastaigājas pīlīšu fonā. Vai arī izdomā tomēr iefiltrēties upē un skaļiem spārnu vēzīeniem pazust izplatījumā.
A eZZiiC, pirms redzēt visu šo pasakaino skaistumu, izdomāja uzčinīt brokastu salātiņus.
