Vēl līdz gluži nesenam laikam valdīja uzskats, ka piramīdas ir diženas kapenes, valdnieku jeb faraonu pēdējā atdusas vieta. Taču tagad zinātnieki jau aizvien vairāk sāk izteikties, ka šo noslēpumaino būvju patiesās funkcijas ir krietni vien plašākas. Par to liecina kaut vai pārsteidzošie jaunākie Heopsa piramīdas mērījumi. Viena no tās skaldnēm pa meridiānu vērsta tieši uz ziemeļpolu, turklāt ar novirzi, kas ir mazāka, nekā, piemēram, Parīzes observatorijai. Turklāt noskaidrojies, ka senie ēģiptiešu meistari (ja vien būvētāji patiešām bijuši viņi) piramīdas izveidojuši kā Oriona zvaigznāja zvaigžņu izvietojuma atspoguļojumu, bet Lielās piramīdas virsotne raugās tieši uz Polārzvaigzni. Tāpēc gluži dabiski rodas jautājums – vai tiešām tik pārsteidzoša izvietojuma precizitāte bija nepieciešama tikai faraona apbedīšanai?
Neērtās Ēģiptes piramīdas12
Viena no teorijām saka, ka piramīdas ir visjaudīgākais Zemes enerģētiskais centrs. Heopsa piramīdas izvietojums šajā ziņā ir unikāls: meridiāns, uz kura izvietota tās virsotne, sauszemes un ūdens klājiena virsmu sadala vienādās daļās, ieskaitot Ameriku un Kluso okeānu. Vēl vairāk: paralēle, kas iet cauri piramīdas centram, tieši tāpat sadala planētu divās vienādās daļās atbilstoši ūdens un sauszemes daudzumam.
Filmas „Dievu tehnoloģijas” autors Andrejs Skļarovs pauž savā ziņā vēl neizstrādātu jeb darba versiju par to, ka piramīdas ir enerģiju uzkrājēji, vienalga – cilvēku interesēs vai arī kādām kosmiskām tālākām transportēšanām. Savukārt amerikāņu zinātnieki jau pamanījušies šai teorijai piešķirt gluži noteiktu devu zinātniskuma. Viņi atklājuši, ka zem Gizas plato atrodas ūdens slānis, un tekošais ūdens radīja elektrisko lādiņu, savukārt šahtu un gaiteņu jonizētais gaiss darbojās atbilstoši automobiļu akumulatoru principam.
Pietiekami daudzos zinātniskajos darbos atkārtojas doma par to, ka Heopsa piramīda nav kultūras, bet gluži tehniska būve. Ka tā ir kaut kā glabātuve jeb mašīna, kas paredzēta mums pagaidām pilnībā nesaprotama darba veikšanai. Un šeit šī teorija savijas kopā ar kādu citu, ne mazāk noslēpumainu notikumu – teiksmainās Atlantīdas pazušanu. Leģendārais gaišreģis Edgars Keisijs savulaik apgalvoja, ka Ēģipte ir bojā gājušās Atlantīdas zinību krātuve, bet piramīdas – bibliotēkas, kas sevī savākušas senatnes kultūras noslēpumus. Vai tā patiešām bija Atlantīda, vai arī kāda cita civilizācija – tas mums nav zināms, taču šai teorijai ir pietiekami liels atbalstītāju skaits un tas turklāt nemitīgi pieaug...
Teoriju par krietni vien senāku un ļoti attīstītu civilizāciju pierāda arī tāda zinību un tehnoloģiju esamība, kam mūsu zinātne vēl tikai pamazām sāk pietuvoties. Jau 19.gadsimtā britu arheologs Flinders Pitrī jutās pārsteigts par to, ka to plākšņu, no kurām uzbūvētas piramīdas, kļūda nav lielāka par diviem milimetriem, savukārt to sadures vietās nav iespējams iebāzt pat naža asmeni. Galvenā mīkla – kādā veidā vispār milzīgie akmens bluķi pacelti vairāku desmitu metru augstumā? Pat mūsdienās, kad cilvēces rīcībā ir visnotaļ jaudīga būvtehnika, to praktiski nav iespējams īstenot.
Tradicionālie avoti vēsta par nesaudzīgu vergu darba izmantošanu un primitīviem darbarīkiem, piemēram, šļūcēm un nolaidenām virsmām. Hērodots raksta par 100 000 cilvēku, kuri, būvējot Heopsa piramīdu, strādājuši 20 gadus, taču arī viņš nepaskaidro to, kā gan visi šie cilvēki spējuši izvietoties salīdzinoši tik ierobežotā būvlaukumā...
Savulaik japāņu entuziasti mēģināja uzbūvēt piramīdu, izmantojot šāda veida senatnes tehnoloģijas, taču tas izrādījās neiespējami. Bloku pacelšanai paredzētajiem uzbērumiem vajadzēja būt tik pat milzīgiem, kāda ir pati piramīda, taču tādus nebija iespējams uzbūvēt, jo visi jau pusceļā sabruka paši no sava svara...
Alternatīvā viedokļa piekritēji apgalvo, ka senie ēģiptieši blokus cēluši pa gaisu. Ar ultraskaņu lietojamu mākslīgās levitācijas parādību atklāja 1979.gadā ASV Kalifornijas tehnoloģiskajā institūtā. Taču tad runa bija par priekšmetiem, kuru izmēri nav lielāki par... vistas olu. Par akmens bluķiem vairāku tonnu smagumā vēl nerunā arī mūsdienās.
Tiklīdz sākas runa par to, kam tad īsti paredzētas senās piramīdas, acumirklī rodas virkne pretrunu saistībā ar to uzbūvēšanas laiku. Oficiāli uzturētā teorija pauž, ka tām ir aptuveni 6000 gadu. Tomēr ir vismaz trīs būtiski pierādījumi tam, ka šīs „kapenes” ir krietni vien vecākas.
Ja piramīdu izvietojumu iezīmē kartē, kļūst redzams, ka tās atveido Nīlas upes tecējuma kontūras, taču atrodas no tās palielā attālumā (13 kilometrus). Vai šajā gadījumā nebūtu gluži loģiski pieņemt, ka piramīdas savulaik būvētas tieši gar Nīlas krastiem? Upe laika gaitā mainījusi savu gultni, taču tam nolūkam, lai aizietu tik tālu no piramīdām tai tomēr būtu bijis nepieciešams ilgāks laiks par 600 gadiem.
Neatkarīgie ēģiptologi uzskata, ka „Lielā piramīda uzbūvēta kādas krietni vien senākas būves vietā”. Tās iekšienē esot šaura eja, kas ved dziļi pazemē. Pietiekami daudz kas norāda uz to, ka šī eja izveidota ļoti tālā senatnē, tā dēvētajā pirmsdinastiskajā periodā. Savukārt otras piramīdas pamati esot vēl senāki par Heopsa piramīdas pamatiem.
Tev patiks šie raksti
