Pirmkārt, šādi apgalvojumi ir ekstrēmi. Vienīgais veids kā panākt marihuānas legalizāciju ir tautas atbalsts. Visiem ir skaidrs tas, ka Latvijā šāds atbalsts nepastāv. Esam absolūta minoritāte. Lielai daļai tautas šis temats ir vienaldzīgs, viņiem nepastāv konkrēti viedokļi, bet atbalstīt arī nav vēlmes. Tad ir arī zināma minoritāte, kas aktīvi oponē jebkādiem liberalizācijas mēģinājumiem. Daži vokāli elementi mūsu aprindās šādus cilvēkus ģeneralizē, veido stereotipus par viņu pamatojumiem un uzskatiem. Ir indivīdi, kuru intereses ir apšaubāmas un motivācijas aizdomīgas. Tas nenozīmē, ka visi ir šādi.
Padomā no sava skatupunkta - kāds argumentēšanas veids varētu Tevi pārliecināt par konkrētu ideju? Ja tev ir šaubas par šo ideju, zemapziņā atrodas nepatīkamas konotācijas no negatīvā mediju atspoguļojuma, tad tu automātiski nosveries uz opozīciju. Tad pēkšņi tev pienāk cilvēks, kas sāk apgalvot, ka tu kļūdies par visu. Šī ideja atrisinās visas pasaules problēmas, tā neradīs nekādus riskus, un vispār - kā tu uzdrošinies šo ideju saukt konkrētā veidā, kas ir vispārpieņemts valodas lietojumā (marihuānas gadījumā - narkotika)? Tad sākas apvainojumi, ideju polarizācija abās pusēs un tukšs, bezjēdzīgs naids. Varbūt es pats kļūdos, bet šādā scenārijā es neredzu nekādu progresu risinājuma veidošanā.
Otrkārt, strīdēties par maznozīmīgām detaļām nav produktīvi. Kāda starpība tajā, ka cilvēki "zālīti" sauc par narkotiku? Vai tas kaut ko maina mūsu pārējos argumentus - par medicīnisko ieguvumu, par relatīvi zemo atkarības un kaitējuma risku, par kriminalizācijas negatīvajām sekām? Nē. Tas nemaina pilnīgi neko. Vārdam "narkotika" ir radušās negatīvas asociācijas ļoti ilgā laika periodā, to mēs nemainīsim, cenšoties pārdefinēt marihuānu. Arī alkohols, tabaka un cukurs ir narkotikas. Tas neliedz cilvēkiem samierināties ar to legalitāti. Uzskatus mēs drīzāk mainītu, parādot, ka marihuāna nemaz neatbilst pieņēmumiem par to, cik drausmīgas ir narkotikas. Šim vārdam kādreiz bija medicīniska nozīme, tagad tam ir piešķirta kulturāli subjektīva definīcija. Nerunāsim par to, piekāpsimies pie šī maznozīmīgā jautājuma un runāsim par lielākiem aspektiem un idejām. Tas tieši saistās ar pirmo argumentu - oponentu vai neitrālo cilvēku acīs, mēs kļūstam par ekstrēmistiem, kas citiem pasniedz "citu realitāti" (viņu uzskatā, jo redz - viņiem ir skaidri zināms, ka tā ir narkotiska viela).
Treškārt, mums nevajag pārliecināt visus, bet mēs nedrīkstam atbaidīt visus. Politiskie procesi ir pakāpeniski. Nevar vienu dienu pamosties, izdomāt, ka sāksim revolūciju un tad veiksmīgi to izpildīt. Visa virzība notiek pakāpeniski - mainoties paaudzēm, mainoties kulturālām tradīcijām un, mainoties izpratnei par dažādām tēmām. Marihuānas likumu reformas nav izņēmums šī procesa atbilstībai. Svarīgākais ir pakāpeniski uzsvērt nopietnus argumentus - no medicīnas skatupunkta, no pozitīviem jauniem pētījumiem, no relatīvi zemā riska un nopietnajām aizlieguma sekām. Ar laiku, cilvēki apsvērs šos argumentus. Ar laiku, iznāks jauni pētījumi, kas noraidīs pret šo vielu vērsto propagandu. Pakāpeniskas izmaiņas radīs saknes kam lielākam. Ja visi, kas mūs neatbalsta, būs nostādīti polarizētā opozīcijas nometnē - kompromiss būs neiespējams.