Mana mamma man pateica, ''Tev jābeidz raudāt, dažas attiecības nav lemtas pastāvēšanai. Būt vientuļam ir daudz labāk, nekā ilgtermiņā būt ar kādu kurš nenovērtē tavu mīlestību.''
Šodien, kā katru sestdienu, es vedīšu savu vectēvu pēc saldējuma. Pat par spīti viņa cīniņam ar alcheimera slimību, viņš joprojām atceras, ka viņam jāsatiekas
ar viņa mazmeitu, un tas liek man smaidīt.
Šodien esmu 16 gadus vecs, vakar veselības mācības stundā es iemācijos mākslīgo elpināšanu. Man nebija ne jausmas, ka nāksies to pielietot praksē jau šajā pēcpusdienā.
Un kad ieradās ātrā palīdzība, viņi man pateica, ka es bez šaubām esmu izglābis savas mammas dzīvību.
Šodien, pēc garas darba dienas, kāds jaunietis pienāca pie manis, pie benzīntanka, sāka raudāt un stostoties ar vārdiem, tomēr sāka runāt un teica,'' Pagājušajā jūlijā, jūs apbindējāt manas šautās brūces ar savu kreklu un iznesāt mani no Auroras teātra.''
Un pēkšņi atmiņas atgriezās un es atcerējos kas viņš bija.
Esmu precēta ar savu vīru 27 gadus un mums ir divi skaisti, pieauguši bērni un divi mazbērni. Mēs satikāmies pirms 29 gadiem, pastāvīgi nomākto rehabilitācijas centrā. Mēs bijām atzīti pacienti,jo bijām centušies izdarīt pašnāvību.
Es beidzu šaubīties par savu lēmumu pazemināt savu darba statusu un izvēlēties lomu, kas prasa mazāk laika, kad mana četrus gadus vecā meitiņa skrēja man pretī ar atplestām rokām saucot, ''Es mīlu, kad tētis pārrodas mājās agrāk!''
Esmu priecīgāka, kā jebkad, pateicoties tam, ka pāris gadus atpakaļ tiku atlaista, pamesta un spiesta atgriezties dzīvot pie vecākiem, savā dzimtajā pilsētā..
Jo tur es satiku savas dzīves lielo mīlestību, kurš tagad ir mans līgavainis, un nu man arī ir lielisks darbs, kopā ar diviem man tuviem draugiem.
Birojā, piepildītā ar vairāk kā 300 daudz-pelnošiem darbiniekiem, persona kuram ikdienā ir vislielākais smaids, ir mūsu biroja apkopējs.
Es ar priekšnieku ieturēju draudzīgu sarunu par dzīvi un nožēlām. Es pieminēju, to ka es nožēloju,
ka nepavadu pietiekoši daudz laika ar saviem diviem mazajiem dēliem, lai palīdzētu viņiem mācīties un paspēlētos ar viņiem.
Priekšnieks momentāli aizsūtija mani mājās, trijos pa dienu, (kad mani dēli atgriežas no skolas) un teica, lai pavadu laiku ar viņiem,
kā arī ka, būtu iespējams izplānot labāku grafiku nākotnes darba dienām.
Es pajautāju mammai, ''Kad tu atmeti smēķēšanu?'' ''Tad kad pirmoreiz turēju tevi savās rokās,'' viņa atbildēja. ''Tajā brīdī es apzinājos, ka vēlos būt daļa tavas dzīves tik ilgi, cik vien spēšu.
patīkami lasīt, ka cilvēki dara labus dabus. :) vēlētos būt viena no tiem labajiem cilvēkiem.
ir vēl stāstiņi? būtu superīgi palasīt tādus :))
+++
23. Skolas atstumtais, kas skūpsta asiņainas brūces. Kautkādas noslieces čalim.
