Pēdējā laikā arvien biežāk sanāk braukt ar tramvaju. Lūdzu, nepārprotiet – es to nedaru tāpēc, lai mazinātu auto izplūdes gāzes pilsētā un glābtu pasauli no piesārņojuma. Ja pie mana darba būtu kur novietot auto, es neizvēlētos stundu sava laika katru dienu pavadīt ieslēgts šaurā skārda bundžā kopā ar ļoti lielu skaitu nepazīstamu zemnieku. Tad nu, lūk, šo stundu katru dienu pavadu vērojot tramvaja pasažierus un cenšoties izprast viņu paradumus.
Vieni no jautrākajiem, protams, ir pensionāri. Neraugoties uz to, ka viņi ir tā sabiedrības daļa, kuriem nekad nekur nav jāsteidzas, man nav īsti skaidrs, kāpēc pīķa stundās pensionāru sabiedriskajos transportos ir tik daudz. Vai viņi baidās, ka stundu pēc darba laika sākuma visas reņģes tirgū jau būs izpirktas? Lai nu kā – kārtīgs vidusmēra pensis pat tad, ja pa ielu pārvietosies kā pusmiris, kāpjot tramvajā vienmēr radīs sevī iekšējo spēku finiša spurtam, lai grūstoties aizkrietu līdz iekārotajai sēdvietai. Ja visas sēdvietas būs aizņemtas, viņš pielīdīs maksimāli tuvu kādam sēdošajam un pie sevis purpinot stūķēsies virsū. Tas nekas, ka pārējie pasažieri, kas brauc uz/no darba ir tie, kas ar saviem nodokļiem nomaksā pensionāra bezmaksas biļeti – pensim pienākas sēdvieta tāpēc, ka viņš ir vecs. Un, ja vecs – tātad nopelnījis. LOL.
Nākamā suga, kas transportā besī ir bērni. Teikšu kā ir – kopš liberālo vērtību ienākšanas pasaulē un tādiem idiotiskiem audzināšanas modeļiem kā “ļauju savam bērniņam darīt visu, ko viņš vēlas”, liela daļa bērnu ir neaudzināti visatļautīgi šmuļi, kurus gribas nopērt. Viņi randomā stāvēs priekšā durvīm, stāvēs priekšā biļešu termināliem, traucējoši stāvēs visur, kur pat ar nelielu intelektu apveltīts kartupelis nestāvētu. Stāvēs un tupa blenzīs savos telefonos, dragājot minecraft, fortnite vai kas nu tur tagad ir aktuāls. Ja pēc tramvajos redzamajiem bērniem būtu jāvērtē Pasaules iespēja eksistēt vēl 100 gadus, es teiktu, ka izredžu nav.
