Šī raksta galvenais avots ir Džona Pērkinsa grāmata "Ekonomiskā Slepkavas Grēksūdze", kurā ir galvenokārt stāstīts par metodēm, kā ASV iedzen valstis parādos, lai iegūtu šo valstu dabas resursus. Ja pēc raksta izlasīšanas vēlaties uzzināt vairāk par to visu, dodaties uz tuvāko grāmatnīcu un iegādājaties šo grāmatu. Jāpiebilst, ka grāmata ir tiešām interesanta. Konkrēti šajā rakstā tiks pastāstīts par to, kas ir ekonomiskais slepkava un, kāds ir šādu cilvēku galvenais uzdevums svešā valstī.
Ekonomiskā Slepkavas Grēksūdze2
35
0
Ikviena valsts kādreiz ir nonākusi pie secinājuma, ka tai vajag vairāk, lai apmierinātu savas vajadzības. Un nav svarīgi vai tā ir teritorija vai dabas resursi, bet agri vai vēlu šādas valstis sāka apsvērt iespēju atņemot to no kaimiņu valstīm. Šādi sākās 1. pasaules karš un arī 2. pasaules karš. Taču pēc 2. pasaules kara beigām un Padomju Savienības parādīšanās politiskajā arēnā, pēc tam, kad pamazām sāka veidoties atomholokausta rēgs, risinājumi ar spēka izmantošanu kļuva pārāk riskanti. Taču lielvalstu alkatība no tā nemazinājās un tās meklēja citus ceļus, kā panākt to, ko tās iekāroja. Un izšķirošais mirklis iestājās 1951. gadā, kad Irāna sacēlās pret britu naftas kompāniju, kura ekspluatēja gan Irānas dabas resursus, gan tās tautu. Šī kompānija bija British Petroleum. Tolaik ļoti populārais, demokrātiski ievēlētais Irānas premjerministrs Mohameds Mosadiks nacionalizēja visu valsts naftas rūpniecību. Aizkaitinātie angļi griezās pēc palīdzības pie ASV, saviem sabiedrotajiem 2. pasaules karā. Tomēr abas valstis baiļojās, ka militāras represijas varētu izprovocēt Padomju Savienību rīkoties Irānas vārdā. Un tad jūras kājnieku vietā Vašingtona nosūtīja CIP aģentu Kermitu Rūzveltu. Viņš aizbrauca uz Irānu ar lielu naudas daudzumu un lieliski paveica tur savu darbu, noskaņojot cilvēkus sev par labu – gan ar kukuļiem, gan ar draudiem. Pēc tam ar viņa palīdzību tika sarīkoti lieli grautiņi un demonstrācijas, kas radīja iespaidu, ka Mosadiks ir nepopulārs un nepiemērots valsts vadītājs. Tādējādi Mosadiks tika gāzts un atlikušo dzīvi viņam nācās pavadīt mājas arestā, bet viņa pēctecis kļuva par naftas kompāniju marioneti. Šādā veidā radās jauna profesija, kura saucas ekonomiskais slepkava (turpmāk ES).
ES metodes kļuva populāras arī tāpēc, ka ASV cieta sakāvi Korejā un Vjetnamā, taču bija viena problēma. Kermits Rūzvelts bija CIP darbinieks un, ja viņu notvertu, sekas izrādītos šausmīgas. Viņš bija organizējis pirmo ASV operāciju citas valsts valdības gāšanai un bija skaidrs, ka tai sekos arī turpmākās. Tieši tāpēc Vašingtona meklēja veidu, kā veikt šādas operācijas un netiktu tiešā veidā iesaistīta. Par risinājumu kalpoja tas, ka 60. gados nostiprinājās tādas starptautiskās organizācijas, kā Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds, kurus pārsvarā finansēja Savienotās Valstis un draudzīgie impērijas cēlēji Eiropā. Starptautiskās korporācijas sāka algot darbā ekonomiskās slepkavas, kurus nekad nav algojusi valdība, jo naudu viņi tika saņēmuši no privātā sektora. Tieši tāpēc, ja viņus noķertu, viņu netīros darbus norakstītu uz korporatīvās alkatības, un nekādā ziņā ne uz valdības politikas rēķina. Turklāt, lai arī viņus nolīgušās korporācijas saņēma nodokļu maksātāju naudu no valdības organizācijām un to daudznacionālo banku partneriem, šīs korporācijas neskāra ne Kongresa kontroles ietekme, ne sabiedrības uzmanība.
Ekonomisko slepkavu darbības princips patiesībā ir ļoti vienkāršs, bet tajā pat laikā ļoti viltīgs. Šis darbības princips ir ļoti līdzīgs tam, kā darbojas mafijas grupējumu locekļi. ES „sniedz palīdzīgu roku” dažādām valstīm, kurās pēc ES domām ir viņiem noderīgi dabas resursi. Šāda palīdzība izpaužas kā aizdevums infrastruktūras attīstībai: elektroenerģētikas uzņēmumiem, ātrgaitas maģistrālēm, ostām, lidostām, tehnikas parkiem utt. Visu šo darbu sākotnēji veic ES, kuri ierodas valstī, lai veiktu pētījumus. Pētījumu nolūks ir noteikt, cik lietderīgi Pasaules Bankai būtu izsniegt konkrētai valstij kredītu hidrostaciju un citu infrastruktūras objektu būvei. Pēc tam ES izstrādā pozitīvas prognozes (tās vienmēr ir pozitīvas, jo pretējā gadījumā nav jēgas piedāvāt aizņemties) par to, kā uzplauks valsts ekonomika, ja tā aizņemsies naudu un tajā tiks uzcelti jauni un moderni infrastruktūras objekti. Šajās prognozēs svarīgākais ir projekta ietekme uz valsts nacionālo kopproduktu (turpmāk NKP), jo uzvar tas projekts, kurš vairāk par citiem ietekmē NKP izaugsmi. Ar grandiozo projektu celtniecību, kuru izmaksas sastādīs vairākus miljardus dolāru, tiek pamatots milzīgais ārvalstu aizdevums. Un nākamajā solī uzņēmuma darbinieki dodas pie valsts pārstāvjiem, lai rādītu šīs prognozes un iegalvotu viņiem, ka kredīts viņiem ir ļoti nepieciešams.
Tā protams ir aisberga redzamā daļa, jo tiek noklusēts, ka ikvienam projektam vajag nodrošināt milzīgu peļņu uzņēmumiem un aplaimot dažas turīgas un ietekmīgas ģimenes attiecīgajā valstī (tieši šis faktors sekmē to, ka valsts aizņemas naudu), kamēr aizdevumu saņēmušo valstu vadība nonāks ilgtermiņa finansiālā atkarībā, kas patiesībā arī būs šo valsts vadītāju paklausības atslēga. Jo lielāks būs šis aizdevums, jo labāk un tas fakts, ka šis parāds atstās valsts visnabadzīgāko iedzīvotājus bez veselības aizsardzības, izglītības un citiem sociālajiem pakalpojumiem, netiek ņemts vērā. Tāpat lielākā daļa cilvēku tā arī neuzzinās, ka NKP rādītājs ir ļoti mānīgs, jo tas pieaug arī tad, ja peļņu saņem tikai viens cilvēks, piemēram, elektrostacijas īpašnieks, un tajā pat laikā lielākā daļa iedzīvotāju ir apgrūtināta ar parādu. Tādējādi bagātie kļūst vēl bagātāki, bet nabagie kļūst nabagāki, bet no statistikas viedokļa tiek reģistrēta ekonomiskā attīstība.
Aizdevuma saņemšanas nosacījumi paredz, ka visus darbus šajos projektos jāveic tikai ASV celtniecības un inženieru uzņēmumiem. Faktiski lielākā daļa naudas tā arī neizkļūst ārpus ASV robežām: nauda gluži vienkārši tiek pārskaitīta no banku organizācijām Vašingtonā un celtniecības organizācijām Ņujorkā, Hjūstonā vai Sanfrancisko. Neskatoties uz to, ka šī nauda praktiski nekavējoties atgriežas pie kreditoriem, aizdevumu saņēmušās valsts pienākums ir to atmaksāt kopā ar procentiem. Galu galā parāds kļūst tik liels, ka aizņēmējs jau pēc dažiem gadiem nespēj šo parādu atmaksāt un pildīt savas saistības. Un tad ASV gluži vienkārši uzstāda prasības, kuras aizņēmējs nespēj nepildīt, jo kaut kā to parādu ir jāatgriež. Prasības var būt visdažādākās: valstij pēc ASV norādēm jānobalso ANO, jāļauj izvietot ASV karabāzes un jāsniedz pieeja dārgiem dabas resursiem, piemēram, naftai vai Panamas kanālam.
Noderīgi avoti par doto tēmu:
1. Intervija ar grāmatas autoru krievu valodā: http://www.youtube.com/watch?v=LCyJLOISK_o
2. Intervija ar grāmatas autoru angļu valodā (1. daļa): http://www.youtube.com/watch?v=yTbdnNgqfs8
3. Intervija ar grāmatas autoru angļu valodā (2. daļa): http://www.youtube.com/watch?v=29GhXsx7-Rs
Tev patiks šie raksti
