Iemaņa apsargāt un konvojēt cilvēku
Cilvēka apsargāšana – speciālās apmācības iemaņa, tiek izstrādāta ar komandu „Sargā!” un ar roku izdarītu žestu mierīgi stāvoša vai ejoša cilvēka virzienā.
Pirmie šīs iemaņas vingrinājumi tiek izpildīti bez aizturēšanas. Tādā veidā suns mazāk satraucas un ir vieglāk un ātrāk panākt no suņa pacietību. Instruktors ar suni pieiet pie mierīgi stāvoša palīga, kas ietērpts speciālajā aizsargtērpā, apsēdina suni 3-4 metru attālumā no palīga un dod komandu „Sargā!”. Palīgam ir jāstāv mierīgi, vērojot suņa uzvedību. Ja suns cenšas satvert palīgu, tad instruktors dod komandu „Vietā!” un liek tam apsēsties, izmantojot rāvienu aiz pavadas. Šādu vingrinājumu mērķis ir iemācīt sunim mierīgi, uzmanīgi veikt cilvēka apsargāšanu, kad viņš pēc aizturēšanas tiek pārmeklēts.
Ja suns aizturēto apsargā neuzmanīgi un novērš uzmanību, palīgs izdara mēģinājumu uzbrukt vai bēgt. Instruktors dod komandu „Fas!” un palaiž suni aizturēšanai. Kad cīņa ar palīgu ir pārtraukta, instruktors no jauna pievērš suņa uzmanību mierīgi stāvošā palīga apsargāšanai.
Nākamajās nodarbībās tiek strādāts, mācot sunim uzmanīgi apsargāt aizturēto, laikā kad instruktors izdara viņa pārmeklēšanu. Pēc komandas „Sargā!” instruktors atstāj suni 3-4 metrus no palīga, pieiet pie viņa no sāniem un izdara pārmeklēšanu, vienlaicīgi vērojot suni. Kad pārmeklēšana ir pabeigta, instruktors pieiet pie suņa un apbalvo ar paglaudīšanu (kārumi netiek doti). Tālākie vingrinājumi tiek padarīti sarežģītāki: palīga apsargāšana un pārmeklēšana tiek izdarīta pēc aizturēšanas. Piemēram, pārmeklējot apkārtni, telpas, izsekošanas nobeigumā un konvojējot aizturēto.
.
Cilvēka konvojēšana
Cilvēka konvojēšanu sunim māca pēc palīga aizturēšanas. Kad suns pēc aizturēšanas ir nomierinājies, instruktors dod palīgam komandu „Soļos, marš!” un sāk konvojēšanu. Kustības laikā instruktoram ar suni jāatrodas ne tuvāk kā 3-4 metrus no konvojētā palīga. Tas nodrošina aizsargāšanās iespēju pēkšņa uzbrukuma laikā. Sunim jābūt piesprādzētam īsajā pavadā un jāiet pie instruktora kreisās kājas.
Brīdī, kad suns sāk kustēties, tiek dota komanda „Sargā!”. Ja suns raujas pie palīga, skrien uz priekšu, instruktors stingrā tonī dod komandu „Blakus!” un ar pavadas rāvienu atgriež suni vietā. Konvojēšanas laikā palīgs seko suņa uzvedībai un, ja tas novērš uzmanību, tad izdara strauju kustību uz sāniem. Pēc komandas „Fas!” instruktors palaiž suni aizturēšanai. Pēc tam, kad palīgs ir aizturēts, instruktors no jauna nostāda suni pozīcijā „Blakus!” un turpina konvojēšanu.
Sākumā konvojēšanu nevajag izdarīt no pārāk liela attāluma, jo tas samazina suņa uzmanību un niknumu. Turpmākajās nodarbībās attālums līdz konvojētajam palīgam pakāpeniski tiek palielināts. Lai iemācītu sunim pastāvīgu uzmanību attiecībā pret konvojēšanas procesu, palīgs periodiski inscenē bēgšanu vai uzbrukumu instruktoram. Nodarbība tiek noslēgta, ievērojot parasto kārtību: aizturētais tiek nodots trešajai personai vai tiek atstāts guļot zemē.
Iemaņa ir apgūta, ja suns pēc komandas „Sargā!” pārmeklēšanas laikā uzmanīgi apsargā palīgu, kā arī mierīgi uzvedas konvojēšanas laikā; ātri metas aizturēt palīgu, ja tas izdara mēģinājumu bēgt un uzsāk cīņu, kad viņš mēģina uzbrukt instruktoram.
Iemaņa sekot pa pēdām cilvēkam, izmantojot ožu
Iemaņa patstāvīgi uziet cilvēka pēdas un neminstinoties sākt sekošanu, ir galvenais uzdevums, apmācot izmeklēšanas, patrulēšanas, sardzes-aizsardzības dienestos izmantotos suņus. Iemaņa tiek izstrādāta, balstoties uz iedzimtas ožas-meklēšanas, aktīvās-aizsardzības un barības reakcijas bāzes. Galvenais rādītājs, pēc kura var noteikt, vai suns ir piemērots sekošanas pēc pēdām iemaņas apgūšanai, ir tas - vai sunim piemīt ožas-meklēšanas reakcija, kas dažādiem suņiem izpaužas dažādās pakāpēs un dažādos veidos.
Apmācību sāk pēc tam, kad suns ir apguvis vispārējās paklausības iemaņas un prasmi aizturēt bēgošu palīgu, kā arī iepazinies ar apkārtējās vides kairinātājiem vietā, kur paredzēts organizēt nodarbības. Iemaņa sekot cilvēkam pa pēdām, izmantojot ožu, tiek apgūta pēc kārtas trenējoties trīs dažādas sarežģītības vingrinājumu posmus.
Pirmais posms. Sunim jāizstrādā sākotnējais nosacījuma reflekss aktīvai, ieinteresētai cilvēka meklēšanai pa tā pēdām; sunim jāiemāca precīzi noteikt palīga kustības virzienu un no sākuma līdz beigām precīzi iziet visu maršrutu.
Instruktoram ir: jāprot atcerēties pēdu maršrutu un orientēties apkārtnē; jāpazīst sava suņa uzvedības īpatnības, kad tas strādā, ejot pa pēdām; prasmīgi jāvada suni, kas piesiets garajā pavadā šķēršļotā apvidū; jāiemācās koncentrēt savu uzmanību uz atstāto pēdu maršrutu, suņa uzvedību, apkārt notiekošo, kā arī uz nodarbību vadītāja signāliem; jābūt labām pēdu sekošanas prasmēm; jāuzticas sunim un jāprot savlaicīgi sniegt tam palīdzību, kad rodas grūtības pēdu atklāšanā.
Instruktora palīgam ir: jāprot pildīt pēdu licēja loma, ar savām darbībām atdarinot pārkāpēju; precīzi atstāt pēdas pa nosprausto maršrutu; jāprot slēpties tā, lai paliktu sunim neredzams līdz brīdim, kamēr tas pienāk tuvu klāt; jāmāk uztvert suņa uzbrukumu, ļaujot tam satvert apmetni vai speciālo aizsarg piedurkni un jācīnās, ievērojot drošības pasākumus.
Pirmās nodarbības jāorganizē agri no rīta, vietā, kur nav atstātas nekādas pēdas, ar minimālu uzmanību novērsošo kairinātāju klātbūtni. Izvēlās sunim labi pazīstamu, ar zāli noaugušu apkārtni, kurā ir dabiski šķēršļi, kas aizsedz sunim redzesloku, lai tas nespētu redzēt pēdu licēja kustības virzienu. Pēdas tiek atstātas virzienā pa vējam, apļveida vai zigzaga formā, aptuveni 100-300 metru distancē. Instruktoram ir jāzina vieta, kur pēdas sākās un kur tās izbeidzas. Sunim jābūt možam, nedaudz vai pavisam izsalkušam.
Atkarībā no suņa individuālajām spējām, tā sagatavotības pakāpes un dominējošajām uzvedības īpašībām, tiek izmantoti dažādi apmācības veidi, trenējot iemaņu sekot pa cilvēka pēdām.
Pirmais paņēmiens – suns tiek palaists pa pēdām, iepriekš nekaitinot to. Tiek izmantots darbā ar suņiem, kuriem piemīt aktīvās-aizsardzības reakcija un spilgti izteikta ožas-meklēšanas reakcija.
Sākotnējā nosacījuma refleksa izstrāde notiek sekojošā veidā. Nodarbību vadītājs (kinologs) instruktora klātbūtnē dod palīgam uzdevumu izveidot pēdas, norādot sākuma punktu, kustības maršrutu un pēdu beigas slēptuvē. Instruktora pienākums ir precīzi atcerēties pēdu trasi.
Pēc tam, kad palīgs ir aizgājis līdz pēdu trases beigām, instruktors pastaigājas ar suni un pēc 20-30 minūtēm pēc pēdu trases izveidošanas sāk pēdu meklēšanu. 40-60 metru attālumā no vietas, kur sākas pēdas, instruktors dod sunim komandu „Brīvi!”, virza suni pēdu virzienā un vēro tā uzvedību. Attālums no suņa palaišanas vietas līdz pēdu trases sākumam ir atkarīgs no suņa uzvedības: jo kustīgāks un enerģiskāks ir suns, jo lielākam ir jābūt attālumam. Tas ļaus sunim nomierināties un būs vieglāk pamanīt, kad tas uzies pēdas.
Tiklīdz suns sāk ostīt pēdas, instruktors dod komandu „Pēdas!” un, viegli atbrīvojot pavadu, seko sunim 5-10 metru attālumā, virzot suni pa pēdu trasi ar žestu un pavadas palīdzību. Suņa darbības periodiski tiek pastiprinātas ar labvēlīgā un uzmundrinošā tonī izteiktu uzslavu „Labi!”. Nonākot gala punktā, instruktors ļauj sunim nedaudz paplēst palīga tērpu (brezenta mēteli, speciālo aizsargtērpu, aizsargājošās piedurknes utt).
Pirmo reizi pievedot suni pie pēdām, ieteicams ievērot sekojošas lietas. Komanda „Pēdas!” un uzslava „Labi!” ir jāizsaka periodiski, tikai tajos brīžos, kad suns sāk ostīt pēdas un aktīvi sekot to smaržai. Gadījumos, kad suns neuziet pēdas (nav saodis to smaržu) vai pārskrējis pāri pēdu trasei, instruktors virza suni uz pēdu pusi atkārtoti. Tā jārīkojas tik ilgi, līdz suns sāk ostīt pēdu nospiedumus. Katra pēdu trases šķērsošana jāizdara virzienā pa pēdām tik ilgi, līdz suns tās sajūt.
Pēdu trases beigās palīgs nedrīkst atklāt sunim savu atrašanās vietu tik ilgi, līdz tas nav pieskrējis klāt un apostījis viņu. Lai suns neiekostu palīgam, viņam jāizmanto brezenta mētelis. Turklāt instruktoram uzmanīgi jāseko līdzi suņa darbībām un prasmīgi jāvada tas ar pavadas palīdzību. Pēc neilgas cīņas ar palīgu sunim tiek dota komanda „Blakus!”, bet palīgs izpilda komandu „Gulties!”. Kad palīgs ir apgūlies, instruktors nomierina suni un atgriežas pēdu trases sākuma punktā.
Suņiem, kuri darbojās vāji un neaktīvi, ieteicams atkārtot vingrinājumu, izejot pēdu trases otro posmu tādos pat apstākļos. Vienas nodarbības laikā šo vingrinājumu var atkārtot 2-3 reizes.
Lai aktivizētu negribīgi strādājošu suņu darbības, pirmo nodarbību laikā var izmantot pēdu smaržas pastiprinātājus. Piemēram, starp zābaka papēdi un zoli piesiet īpašus maisiņus, kuros ir ielikta vārīta gaļa. Bet tādā gadījumā sunim ir jābūt izsalkušam. Un suņi parasti uziet tādu pēdu smaržu jau pirmo reizi šķērsojot pēdu trasi un aktīvi tai seko. Pēdu trases beigās, pēc cīņas ar palīgu, instruktors pacienā suni ar kārumu. Turpmāko nodarbību laikā smaržu pastiprinātāju sien tikai pie viena zābaka, bet vēlāk tie tiek piesieti un noņemti ik pēc 20-25 metriem. Pēc 3-5 nodarbībām smaržas pastiprinātājus var neizmantot.
Pieredzējuši kinologi visiem, kas vēlas iemācīt sunim sekot cilvēka pēdām pēc smaržas, dod padomu no sākuma pārbaudīt suņa spējas sekot palīga pēdām bez iepriekšējas sakaitināšanas. Suņi, kas droši izpilda bēgoša palīga aizturēšanu, parasti jau pirmās nodarbības laikā spēj uziet pēdas pēc smaržas. Turpmāko apmācību laikā tie aktīvi, precīzi, ātri un pārliecinoši seko atstātajām pēdām. Gadījumā, ja ar šī paņēmiena palīdzību neizdodas izveidot sākotnējo nosacījuma refleksu sekošanai pa pēdām, vajag, ņemot vērā suņa uzvedības īpatnības, pielietot citus paņēmienus šīs iemaņas apgūšanai.
Otrais paņēmiens (klasiskais) – suns tiek mācīts sekot pa cilvēka pēdām, pirms tam satraucot (sakaitinot) to.
Šo paņēmienu ieteicams izmantot, apmācot suņus, kas nav pietiekoši nikni. Vingrinājumus izpilda šādā secībā. Nodarbību vadītājs izvēlētajā vietā instruktora klātbūtnē dod palīgam norādījumus, kā izveidot pēdu trasi. Viņš norāda, kur tiks piesiets suns, palīga slēptuvi līdz suņa sakaitināšanai, suņa sakaitināšanas veidu (rēķinoties ar suņa īpatnībām), sākuma punktu un pēdu trases maršrutu, vietu, kur pēdām jābeidzas, un darbību secību cīņas laikā. Vienlaicīgi tiek noteikts pēdu trases otrs posms.
Palīgam ir jābūt pātagai, jābūt apģērbtam tā, lai sunim būtu vieglāk viņu satvert. Pirmajās nodarbībās vēlams izmantot aizsargtērpa jaku. Savukārt, ja tiek izmantots apmetnis, tad sunim iepriekš jāiemāca droši un aktīvi satvert to.
Instruktors pastaigājas ar suni un piesien to pie koka (staba vai zemē iedzīta mieta) garajā pavadā 1,5-2 metru attālumā tā, lai varētu to ātri atsiet. Fiziski spēcīgu suņu piesiešanai ir jāizmanto ķēde. Suņa piesiešanas vieta ir jāizvēlas tā, lai sunim būtu liegta iespēja vērot, kā palīgs izveido pēdu trasi. Tikai tādā gadījumā, skrienot meklēt palīgu, suns būs spiests izmatot ožu.
Pēc instruktora signāla palīgs iznāk no slēptuves, sakaitina suni, imitējot sitienus ar pātagu, un aizskrien, veidojot 150-200 metrus garu pēdu trasi iezīmētajā maršrutā. Distances beigās palīgs noslēpjas slēpnī. Instruktora uzdevums ir kontrolēt pēdu trases izveidošanu un atcerēties to. Pēc tam viņš atsien suni un, turot garajā pavadā 1-2 metru attālumā no kakla siksnas, pieved to pie pēdām. Tiek dota komanda „Pēdas!”, izdarīts žests ar roku un suni palaiž pēdu trases šķērsošanai. Kad ir redzams, ka suns ir uzgājis pēdas, tiek dotas komandas „Pēdas!”, „Labi, pēdas!”. Ja sunim jau ir izstrādājies nosacījuma reflekss uz komandu „Ošņā!”, var dot komandu „Pēdas, ošņā!”.
Daži suņi pēc sakaitināšanas cenšas atrast palīgu, izmantojot tikai redzi. Šādos gadījumos ir jāsaīsina pavada un, ar roku norādot uz pēdām, jāved pa tām suns, atkārtojot komandu „Pēdas!”. Ja suns uziet pēdas un iet tieši pa tām, pavada ir nedaudz jāatlaiž un jāsniedz tam zināma brīvība, skrienot pa pēdām. Maršruta beigās sunim ir jāļauj satvert palīgu aiz apmetņa un papluinīt to.
Pēc nelielas cīņas palīgs „izraujas” un izveido otro pēdu posmu pēc iepriekš norādīta maršruta. Darbs šajā pēdu trases posmā norit tāpat kā iepriekšējā. Pēc tam, kad otrās distances beigās suns satver palīgu aiz apmetņa un paplēš to, palīgs noguļas zemē, bet suns tiek aizvests sānis.
Šī paņēmiena efektivitāte slēpjas apstāklī, ka suns aktīvi osta pēdas un jau pirmajās nodarbībās pierod meklēt palīgu (pārkāpēju). Apmācot suņus, kuru darbs nākotnē būs saistīts ar izmeklēšanas un apsardzes darbu, tas ir ļoti svarīgi. Šī apmācības paņēmiena trūkums ir tas, ka nepareizi izpildot vingrinājumu, suns pierod meklēt palīgu tikai ar redzi, necenšoties atrast pēdas ar ožas palīdzību.
Trešais paņēmiens – suns tiek palaists pa instruktora vai palīga pēdām, sekojot aportēšanas priekšmetam. Šo paņēmienu izmanto, lai apmācītu suņus, kuriem patīk priekšmetu meklēšana un pienešana, kā arī pārāk niknus un viegli satraucamus suņus.
Instruktors izvēlas nodarbību vietu, piesien suni pie koka (staba vai zemē iedzīta mieta), paņem aportēšanas priekšmetu un sāk ar to rotaļāties, neļaujot sunim to satvert. Kad suns ir pietiekoši lielā mērā ieinteresēts un satraukts, instruktors izveido 100-150 metrus garu pēdu trasi ar nelielu noslieci no taisnas līnijas. Gala punktā priekšmets tiek nolikts atklātā vietā un instruktors pa tām pašām pēdām atgriežas pie suņa. Pēdu trasi ieteicams izveidot skriešus.
Instruktors pieiet pie suņa, atsien to un pēc komandas „Pēdas! un žesta sūta to pa pēdām. Kad suns sāk uzostīt pēdu trasi, tiek atkārtota komanda „Pēdas!”, pavada tiek nedaudz atbrīvota un instruktors, sekojot sunim 5-10 metru attālumā, ar garās pavadas palīdzību vada to pa trasi. Suņa aktīvais darbs tiek pastiprināts ar labvēlīgā tonī izteiktu uzslavu „Labi!”.
Gala punktā instruktors pieved suni pie aportēšanas priekšmeta. Kad suns to ir pacēlis, tiek dota komanda „Dod!”, priekšmets tiek paņemts un suni apbalvo ar kārumu un pastaigāšanos. Katras nodarbības laikā vingrinājums jāatkārto 2-3 reizes, pakāpeniski pagarinot pēdu trasi un veidojot to novirzoties no taisnas līnijas.
Ņemot vērā, ka pēdu meklēšanas iemaņas galvenais mērķis ir sekošana sveša cilvēka pēdām, suns jāsāk radināt sekot nevis instruktora, bet palīga atstātajiem pēdu nospiedumiem, kurš aiznesis sev līdzi aportēšanas priekšmetu. Šim nolūkam instruktors izvēlētajā vietā piesien suni un tuvumā noliek priekšmetu, bet tā, lai suns nevarētu to aizsniegt.
Palīgs iznāk no slēpņa, mierīgi pieiet pie suņa, paņem priekšmetu, vicina to sunim pie deguna, sakaitina to un aizskrien, veidojot 200-250 garu ēdu trasi ar nelielām novirzēm no taisnas līnijas. Trases beigās palīgs noliek priekšmetu un pats noslēpjas slēptuvē. Instruktors palaiž suni pa pēdām, trases beigās paņem priekšmetu un apbalvo suni ar kārumu.
Pēc tam no slēptuves iznāk palīgs un uzbrūk sunim. Suns satver palīgu aiz drēbēm. Pēc īsas cīņas palīgs „izraujas” un aizskrien, veidojot 100-200 metrus garu pēdu trasi. Arī otrās pēdu trases beigās suns atrod palīgu un iesaistās cīņā ar viņu.
Šādu vingrinājumu rezultātā sunim izstrādājas sākotnējais nosacījuma reflekss darbā ar sekošanu pa palīga pēdām. Turklāt suns iemācās atrast uz pēdu trases atstātas palīga lietas. Turpmāko nodarbību laikā tiek ieviesti sarežģītības elementi un pēdu trasē tiek atstātas vairākas palīga lietas.
Šī paņēmiena priekšrocības ir tādas, ka suns pa pēdām iet mierīgi un jau pirmajās nodarbībās iemācās uziet pēdu trasē atstātos priekšmetus un lietas. Paņēmiena trūkums – nevar apgūt iemaņu sekot pēdām, ja iepriekš nav apgūta priekšmetu aportēšanas prasme. Ar šo paņēmienu apmācītie suņi pa pēdām iet lēnāk.
Ceturtais paņēmiens – suns tiek palaists pa pēdām palīgam, kurš sev līdzi nes ēdienu. Paņēmiens tiek izmantots, apmācot suņus, kas nav nikni un kuru aportēšanas iemaņa nav izteikti attīstīta, bet kuriem piemīt spilgta barības uzvedības reakcija.
Vingrinājumu izpilda sekojoši. Instruktors piesien suni pie koka (staba), noliek tā priekšā barības trauku, bet dara to tā, lai suns nevarētu to aizsniegt. Tiklīdz suns cenšas pieiet pie barības trauka, no paslēptuves iznāk palīgs, paņem trauku un aiziet. Kad ir noieti 300-350 metri, barības trauku noliek zemē un noslēpjas. Instruktors palaiž suni pa pēdām un pēdu trases beigās ļauj sunim nedaudz paēst no trauka. Šajā brīdī palīgs no jauna atņem sunim ēdienu un izveido pēdu trases otro posmu. Instruktors, pēc tam kad ir pieveikts trases otrais posms, ļauj sunim apēst visu palikušo ēdienu, izstaigājas ar suni un atgriežas trases sākumā.
Turpmākajās nodarbībās, kad ir iziets pēdu trases otrais posms, tā vietā, lai dotu sunim ēdienu, viņam tiek ļauts nedaudz paplēst palīga aizsargtērpu. Vingrinājums tiek noslēgts ar kāruma iedošanu un izstaigāšanos. Lai suns nesakostu palīgu, brīdī, kad viņš atņem sunim ēdienu, ieteicams piesiet suni īsajā pavadā. Pēc tam, kad sunim ir izstrādājies sākotnējais nosacījuma reflekss palīga meklēšanai un izsekošanai, izmantojot ožu un paklausot komandai „Pēdas!”, ēdiena izmantošana nodarbībās tiek pārtraukta.
Piektais paņēmiens – suns tiek palaists pa instruktora (saimnieka) pēdām. Sākumā suni pieradina izturēties draudzīgi pret otru instruktoru (palīgu). Izvēlētajā nodarbību vietā instruktors piesien suni un, atkārtojot komandu „Šurp!”, „Šurp!”, izveido 200-250 metrus garu pēdu trasi. Palīgs, kurš vēro instruktora darbības, pienāk pie suņa, atsien to un palaiž pa saimnieka pēdām. Maršruta beigās saimnieks parotaļājas ar suni, iedod kārumu un ved izstaigāties. Turpmāk, tiklīdz suns sāk uzostīt saimnieka pēdas, paklausot komandai „Meklē!”, tam sāk mācīt iet pa palīga atstatajām pēdām, izmantojot kādu no augstākminētajiem paņēmieniem.
Metodiskie norādījumi nodarbību vadītājam. Apmācot suni meklēt cilvēku, ejot pa pēdām, ieteicams ievērot sekojušus norādījumus:
pirmās nodarbības jāorganizē tikai pieredzējuša kinologa vadībā, kuram ir jānosaka katra grupas suņa apmācības paņēmiens, un, darbojoties ar pēdu sekošanas vingrinājumiem, jāseko līdzi instruktora darbam un jāpalīdz viņam apgūt suņa vadīšanas tehniku;
nodarbību vadītājam jāiemāca instruktoram uzmanīgi sekot palīga kustībām, precīzi atcerēties pēdu trasi un brīvi orientēties nodarbību vietas apkārtnē;
katram vingrinājumam ir jābeidzas ar pēdu izsekošanu līdz pat trases beigām un pēc veiksmīgi izpildīta uzdevuma sunim ir jāļauj paplēst palīga aizsargtērpu, jāiedod kārums vai aportēšanas priekšmets;
suņa sakaitināšanu pirms darba veic tikai pirmo nodarbību laikā, un tiklīdz sunim parādās interese par sekošanu cilvēka pēdām, kaitināšanu vairs neizmanto;
apgūstot iemaņu sekot pa pēdām, liela uzmanība jāpievērš pavadas izmantošanai: suns jāvada maigi, vienmērīgi, bez asiem rāvieniem. Instruktoram pavada vienmēr ir jātur ar rezervi, lai izvairītos no negaidītiem rāvieniem. Strauja apstāšanās , kā arī spēcīgi pavadas rāvieni bremzē un samazina suņa interesi par pēdu izsekošanu.
Tiklīdz suns pēc komandas „Pēdas!” sāk uzostīt pēdu nospiedumus un aktīvi meklēt cilvēku, kurš tos atstājis, pirmajā apmācības posmā tiek ieviesti šādi sarežģītības elementi.
Pēdu trases garuma un nospiedumu atstāšanas laika palielināšana. Suņa fiziskā izturība un darba spēju ilgums, meklējot pēdas, tiek vingrināti pakāpeniski, palielinot pēdu trases garumu vidēji par 50 metriem, bet laiku, kad jāuzsāk sekošana pa izveidotajām pēdām – par 5-10 minūtēm katrā nodarbības reizē, rēķinoties ar laika apstākļiem un to, kāds ir pēdu trases vietas segums dotajā brīdī (zāle, sniegs u.c.).
Pēdu trases izmainīšana. meklējot cilvēku pēc atstātajām pēdām, ir jāizvairās no vienveidīgu maršrutu veidošanas un noteikti nevajag veidot pēdu trasi taisnā līnijā. Tas izraisa sunim nevēlamu paradumu – kustēties tikai taisni pat tad, ja pēdu smarža ir pazudusi.
Pēdu trases ir jāveido dažādās formās. Sākumā noapaļotas, vēlāk zigzaga veidā, bet vēlāk jau ar taisniem un asiem pagriezieniem. Attālumam starp zigzagiem ir jābūt ne mazākam kā 50 metri, bet starp leņķiem – ne mazāk par 100-150 metri. Darbojoties tādā trasē, sunim ir jādod iespēja patstāvīgi atrast pēdu turpinājumu. Sunim ir jāpalīdz šajā darbā, bet tas ir jādara ļoti prasmīgi.
Suņa palaišana pa pēdām no asa leņķa. Ir ļoti svarīgi, lai suns iemācītos patstāvīgi atrast pēdas un pareizi noteikt cilvēka kustības virzienu. Tāpēc, ja pirmajās nodarbībās suns tika palaists pa pēdām, norādot uz pēdu trases sākumu, tad turpmāk tas tiek darīts no sāniem – asā leņķī pret pēdu trases sākumu.
Sākumā, atrodoties 30-50 soļus no izveidoto pēdu sākuma, instruktors dod komandu „Meklē, pēdas!”, izdara žestu ar roku un sūta suni meklēt pēdas, atrodoties asā leņķī pret maršruta sākumu. Turpmākajās nodarbībās attālums un leņķis tiek pakāpeniski palielināti, līdz suņa un instruktora atrašanās vieta attiecībā pret pēdu trases sākumu pārvēršas par taisnu leņķi. Ja suns neatrod pēdas vai nenosaka virzienu, instruktors ar pavadas palīdzību virza suni uz pēdu trasi. Periodiski suns tiek laists pa pēdām no dažādiem leņķiem (asiem, taisniem, šauriem utt.) gan no kreisās, gan no labās puses.
Darbs ar svešām pēdām. Galvenais suņa apmācības mērķis ir iemācīt instruktoram vadīt suni nepazīstamos apstākļos, sekojot svešām pēdām. Svešas pēdas – ir pēdas, par kurām nav zināms, kur ir to sākums, kur beigas, pēdu virziens, un nav zināms, kad un kas tās ir atstājis. Sekojot svešām pēdām, instruktoram ir iespēja labāk izpētīt suņa uzvedības īpatnības, jo, ejot pa palīga izveidotu pēdu trasi, instruktors vairāk cenšas nepazaudēt virzienu un nepalaist garām pagrieziena vietas un pievērš mazāku uzmanību suņa uzvedībai. Darbs ar sekošanu pa svešām pēdām ļauj laicīgi pamanīt instruktora kļūdas un suņa darbības vājās vietas. Šādi vingrinājumi veicina instruktora sagatavotību, pilnveido iemaņas, kas būs nepieciešamas dienesta uzdevumu veikšanai.
Metodiskie norādījumi nodarbību vadītājam, kas apmāca instruktoru darbā ar sekošanu svešām pēdām.
Prasme ievērot suņa uzvedības nianses ne vienmēr tiek apgūta uzreiz, un daudzējādā ziņā tas ir atkarīgs no instruktora vērības un apmācības metodikas, ko izmanto nodarbību vadītājs. Tāpēc, strādājot ar sekošanu svešām pēdām, nodarbību vadītājam ir jāvērš instruktora uzmanība uz kustības tempu, ostīšanas aktivitāti, stāvokli, kādā suns tur galvu, ausis un asti, kad tas pārliecinoši iet pa pēdām, kad ir pazaudējis tās, kad no jauna ir uzgājis pazaudētās pēdas, kad ir pietuvojies palīgam un kad atrod to.
Ir zināms, ka cilvēks spēj sadalīt savu uzmanību tikai starp divām dažādām darbībām, un arī tikai tādā gadījumā, ja viena no tām ir pierasta, tātad – tiek izpildīta gandrīz automātiski. Nodarbību vadītāja uzdevums ir iemācīt instruktoram nepiespiesti un vienmērīgi sadalīt uzmanību starp suņa uzvedību, savām darbībām, apkārtējiem apstākļiem un citiem kairinātājiem.
Pētījumi rāda, ka lielākā daļa jauno instruktoru lielāko daļu uzmanības koncentrē uz pēdu trasi un mazāko uz suņa uzvedību. To izskaidro vesela virkne apstākļu.
Pirmkārt, lai iemācītu suni sekot cilvēkam pa pēdām, izmantojot ožu, to nākas vest precīzi pa palīga atstātajām pēdām, liekot tās ostīt, jo pretējā gadījumā sunim var izstrādāties nevēlams paradums – meklēt pēdu atstājēju, vadoties pēc virziena. Šis apstāklis liek instruktoram rūpīgi atcerēties maršruta priekšmetus un orientierus, pēc kuriem viņš nosaka kustību pa pēdu trasi.
Otrkārt, strādājot ar palīga izveidotajām pēdām, ir grūti pārliecināt instruktoru par nepieciešamību rūpīgi izpētīt suņa uzvedību trasē. Sākot strādāt ar svešām pēdām, daudzi instruktori apjūk un nezina, ar ko sākt pēdu meklēšanu un kā vadīt suni.
Treškārt, vairāk kārt atkārtojot palīga izveidoto pēdu meklēšanas vingrinājumus, instruktors pierod koncentrēt uzmanību uz vides orientieriem, lai nenomaldītos no pēdām, retāk vēro suni, tādejādi neievērojot tā uzvedības īpatnības.
Tāpēc instruktoriem pēc iespējas agrāk jāsāk mācīt strādāt ar svešām pēdā – pēc tam, kad aptuveni 6-10 reizes pārliecinoši ir izpildīti vingrinājumi palīga izveidotajā pēdu trasē un ir apgūti pirmie sarežģītības elementi: pēdu trases pagarināšana līdz 500-700 metriem; intervāls starp pēdu izveidošanu un meklēšanas sākumu līdz 30-40 minūtēm; pēdu trases formas izmaiņas. Nodarbību vadītājam un instruktoram ir jāpārliecinās, ka gadījumā, ja suns pazaudē pēdas, tas spēj tās patstāvīgi atrast un aktīvi iet pa tām līdz beigām.
Pirmās nodarbības darbā ar sekošanu svešām pēdām ir jāorganizē sekojoši. Nodarbību vadītājs dod palīgam uzdevumu izveidot pēdu trasi un pats personīgi seko viņa darbam, lai precīzi zinātu maršrutu. Pēc 10-15 minūtēm izsauc instruktoru un dod viņam norādījumus: kā palaist suni pa pēdām, kādām suņa uzvedības īpatnībām jāpievērš īpaša uzmanība. Vēl instruktoram jāatgādina, lai viņš mazāk skatītos uz apkārtējās vides orientieriem un pēdu trasi, bet vairāk tieši uz suni.
Ieteicams palaist suni pa pēdām no vietas, kas atrodas taisnā leņķi attiecībā pret maršruta sākumu, lai pieradinātu to pārliecinoši noteikt palīga kustības virzienu. Darba gaitā nodarbību vadītājs seko instruktoram 15-20 metru attālumā, norādot uz viņa kļūdām, kādā virzienā un kā meklēt nozaudētās pēdas utt. Kad trase ir izieta, nodarbību vadītājs analizē instruktora darbu, norādot pozitīvās un negatīvās puses.
Pēc tam, kad instruktori ir apguvuši prasmi vadīt suni visdažādākajos sekošanas apstākļos, viņiem tiek atļauts patstāvīgi vingrināties svešu pēdu meklēšanā. Iemaņas pilnveidošana sekot pa svešām pēdām bez nodarbību vadītāja uzraudzības ir viens no svarīgākajiem šī apmācības veida posmiem.
Pieredze darbā ar suņu speciālistu sagatavošanu liecina, ka instruktori labāk un ātrāk apgūst pēdu meklēšanas darbu, kad tiek strādāts trīs cilvēku grupās, pēc kārtas izpildot sekojošas lomas: viens – palīgs, otrs nodarbību vadītājs, trešais – instruktors. Šīs apmācības metodes priekšrocība ir tāda, ka katrs instruktors, pildot nodarbību vadītāja lomu, mācās novērtēt apstākļus un uzstādīt uzdevumus: palīgam - pēdu trases izveidošanā, instruktoram – darbā pēdu trasē, pēdu meklēšanā un cilvēka atrašanā. Virzoties aiz instruktora, viņš redz tā darbības, labāk iepazīst suņa uzvedības īpatnības, pamana pieļautās kļūdas un palīdz atrast pēdas.
Pirmā apmācības posma beigās sunim ir jāprot patstāvīgi atrast pēdas, ko cilvēks atstājis pirms 40-50 minūtēm, un noteikt viņa kustības virzienu, pārmeklējot 50x50 metrus lielu teritoriju; aktīvi un ieinteresēti veikt pēdu izveidotāja meklēšanu līdz 1 kilometra garā maršrutā; pēdu trases beigās aktīvi cīnīties ar palīgu, kā arī apsargāt viņu gan uz vietas, gan kustībā.
Otrais posms. Jāpilnveido nosacījuma reflekss sekot cilvēka pēdām līdz iemaņas līmenim. Lai to panāktu ir: jāiemāca sunim precīzi uziet cilvēka atstātās pēdas un noteikt viņa kustības virzienu; aktīvi un ar interesi sekot pa pēdām; jāpanāk precīza pēdu trases veikšana no sākuma punkta līdz beigām; jāiemāca sunim patstāvīgi un ātri uziet nozaudētās pēdas un nepievērst uzmanību citu cilvēku vai dzīvnieku pēdām; jāiemāca sunim atrast priekšmetus, ko palīgs atstājis trasē, kā arī dot signālu, kad kaut kas ir atrasts – apsēsties vai riet.
Organizējot apmācības, jāievēro šādas prasības:
pēdu meklēšanas vingrinājumus veic 3-4 reizes nedēļā, dažādos diennakts laikos (no rīta, pa dienu, vakarā un laiku pa laikam arī naktī) un dažādās vietās;
sarežģītības elementi jāievieš pakāpeniski, prasmīgi kombinējot pazīstamu un svešu pēdu meklēšanu.
Otrajā apmācības posmā turpinās pakāpeniska pēdu trases garuma atstāšanas laika palielināšana, rēķinoties ar vides apstākļiem un citiem sarežģītības elementiem, kas tiek ieviesti. Lai uzturētu suņa aktivitāti darbā ar pēdu izsekošanu un pietuvinātu instruktora darbu reāliem dienesta apstākļiem, pēdu trase tiek izveidota dažādos veidos.
Pirmais paņēmiens (tradicionālais) – palīgs izveido noteikta garuma pēdu trasi, kustoties ar ātrumu 3-4 km stundā un gala punktā pavada tik ilgu laiku, kāds laika intervāls paredzēts no pēdu izveidošanas līdz suņa palaišanas brīdim dotā vingrinājuma laikā. Šajā gadījumā suns, kustoties ar tādu pat ātrumu, iet pa pēdām, kuras ir gandrīz vienlīdz svaigas no sākuma līdz beigām – līdz vietai, kur palīgs tiek aizturēts.
Otrais paņēmiens – pēdu trases veidošana ar periodiskām apstāšanās reizēm līdz 5-15 minūtēm ik pēc katriem 200-500 metriem, kustoties parastajā kārtībā. Apstāšanās vietā pavadītais laiks un attālums starp tām ir atkarīgs no pēdu kopējā vecuma un trases garuma, ko paredz nodarbību plāns. Periodiska tādu pēdu izveidošana aktivizē suņa darbu un palielina izsekošanas ātrumu.
Trešais paņēmiens – pēdu trase tiek veidota bez apstāšanās vietām, palīgam kustoties lēnā tempā (2-3 kilometri stundā) līdz pat viņa aizturēšanas brīdim. Tāds paņēmiens pēdu trasē aktivizē suņa darbu un palielina kustības tempu.
Ceturtais paņēmiens - pēdu trase tiek veidota bez apstāšanās vietām, palīgam kustoties ātrā tempā (vairāk kā 5 kilometri stundā). Šo paņēmienu izmanto, apmācot suņus, kuri jau ir pieraduši sekot pa ātrā tempā (5-7 km stundā) izveidotām pēdām.
Protams, katrā atsevišķā gadījumā pēdu svaigums, trases garums un izveidošanas veids ir atkarīgs no citu sarežģītības elementu ieviešanas un tā, cik ātri suns strādā, ejot pa pēdām.
Pēdu trases līnijas izmaiņas. Otrajā apmācības posmā pēdu trase tiek veidota ar dažādiem pagriezienu leņķiem (taisniem, asiem un šauriem) un cilpām, bet vēlāk – kombinējot visāda veida pagriezienus. Tādi sarežģītības elementi ir nepieciešami, lai iemācītu sunim iet tieši pa pēdām un, ja pēdas tiek pazaudētas, ātri atrast tās no jauna.
Attālumam starp pagrieziena leņķiem ir jābūt 100-200 metri. Nodarbību sākumā, kad suns pieiet pie pagrieziena, tā kustības temps ir jāpalēnina ar pavadas palīdzību un jāpalīdz atrast ēdu turpinājums. Jāatceras, ka sistemātiski aizturot suni pirms vietām, kur pēdu trasē ir izveidots pagrieziens, sunim var izstrādāties nevēlams reflekss – mainīt kustības virzienu tikai tad, kad to stimulē instruktors. Tādos gadījumos suns gaidīs signālu (pavadas nostiepšanu) vai sāks novirzīties no pēdām katru reizi, kad tiek nostiepta pavada, pat taisnā pēdu trases posmā.
Lai no tā izvairītos, ir jāliek sunim kļūdīties – par pāris soļiem aizskriet garām pagrieziena vietai, dot komandu „Pēdas, meklē pēdas!” un nepieciešamības gadījumā novirzīt to uz pēdu pusi, viegli pievelkot pavadu. Turpmāk suns ir jāvirza tikai uz sāniem un jācenšas panākt, lai tas pats saviem spēkiem atrod pazaudētās pēdas.
Ieteicams periodiski veidot pēdu trases, kurām ir cilpas forma, pievēršot īpašu uzmanību suņa uzvedībai šāda veida trasē. Reizēm suns var pārskriet cilpai pāri un turpināt iet pa pēdām vai pagriezties pirms laika, nenonākot līdz vietai, kur pēdu trase krustojas, veidojot cilpu. Instruktoram ir jāpanāk, lai cilpas vieta tiktu izieta pareizi, palīdzot sunim tāpat kā tas tika darīts zigzagveida trasē. Atkārtojot šos vingrinājumus, instruktors iemācās saprast sava suņa uzvedības īpatnības, kas izpaužas strādājot zigzagveida un cilpotā trasē.
Pēdu trasi šķērso svešu pēdu nospiedumi. Vingrinoties citu pēdu šķērsotā trasē, sunim izstrādājas prasme atpazīt meklējamās pēdas starp citām un izdarīt pareizo izvēli piepēdotā apkārtnē.
Pirmajās nodarbībās svešās pēdas tiek izveidotas ne tuvāk par 1 kilometru no trases sākuma punkta. Turklāt papildus pēdām ir jābūt par 30-40 minūtēm vecākām, nekā meklējamā palīga pēdām. Pēdu trases šķērsojošās pēdas izveido īpaši norīkots palīgs, kuram iepriekš jāiziet vieta, kurā tiks veidota pamata trase. Sākumā papildus pēdām jāšķērso pamata maršruts taisnā leņķī, bet turpmākajās nodarbībās tas pārvēršas no taisna par šauru, un tiek samazināts laika intervāls, ar kādu papildus pēdas tiek izveidotas.
Pēdu trasē tiek atstātas papildus palīgu pēdas. Noziedznieku izsekošanas gaitā, sekojot atstāto pēdu smaržai, ceļā var gadīties svešu cilvēku pēdas. Ja tās atrodas īsto pēdu tuvumā, sunim tās ir jāpaosta un jāturpina sekot likuma pārkāpēja pēdām.
Lai suns apgūto šo prasmi, maršrutā izmanto vairākus papildus palīgus. Tas tiek darīts tā. 500-600 metru attālumā no pēdu trases sākuma, blakus maršrutam slēpnī atrodas papildus palīgs. Kad suns pieies pie šīs vietas, tam ir jāapstājas un jāstāv mierā. Instruktors vēro suņa uzvedību, dod tam iespēju pieiet pie palīga un apostīt viņu. Ja suns mēģina satvert palīgu, instruktors dod komandu „Fu!” un ar pavadas rāvienu notur to uz vietas, pēc tam virza atpakaļ uz pēdu trasi. Ja suns satraucas un novirzās no īstajām pēdām, palīgs ieiet atpakaļ slēptuvē.
Iemaņa atrast pēdu trasē atstātas lietas. Situācija, kad suns pēdu trasē atrod izsekojamā atstātās lietas, aktivizē viņa darbu un sniedz instruktoram pārliecību, ka sekošana norit pareizi. Pirmajās nodarbībās jāizmanto tādi priekšmeti, pret kuriem suns izrāda paaugstinātu interesi un kuri labi saglabā cilvēka smaržu – koka vai auduma lietas.
Sākumā ieteicams priekšmetus atstāt vietās starp pagriezieniem un mācīt sunim tos atrast, satvert zobos un apsēsties tiem līdzās. Instruktors paņem priekšmetu, apbalvo suni ar kārumu un no jauna palaiž pa pēdām. Ja suns atrastos priekšmetus nepaceļ, bet izteikti parāda to atrašanās vietu, ir jāpieiet pie suņa, jāapsēdina tas un jāpacienā ar kārumu. Šo iemaņu ir viegli apgūt, kad suns ir vingrinājies sekot pa pēdām palīgam, kurš aiznesis sev līdzi aportēšanas priekšmetu.
Turpmākajās nodarbībās sunim māca patstāvīgi atrast trasē atstātās lietas un, rejot, signalizēt par to. Šāda nepieciešamība var rasties, kad tiek veikta izsekošana un atrastie priekšmeti jāsaglabā neskarti, lai varētu no tiem noņemt pirkstu nospiedumus, kā arī saglabāt atstājēja individuālo smaržu uz tiem. Turklāt ir jāņem vērā, ka reālos dienesta apstākļos atstātie priekšmeti var būt mīnēti vai apstrādāti ar indīgām vielām. Tāpēc instruktoram, kad viņš pēc suņa uzvedības nosaka, ka tas ir uzdūries kādam priekšmetam, ir jāierobežo tā kustības, neļaujot to satvert.
Atkarībā no tā, kā norisinās priekšmetu atrašanas un apriešanas iemaņa, tiek ieviesti sekojoši sarežģītības elementi: tiek palielināts attālums no pēdu trases līdz vietai, kur atstāts priekšmets; mainās priekšmetu atstāšanas vieta un izkārtojuma veids (tie tiek piekārti, ierakti utt.); pēdu trasē tiek atstāti papīra, plastmasas, metāla un citu materiālu priekšmeti.
Suņa palaišana pa pēdām pēc zināmas teritorijas pārmeklēšanas. Iemaņai meklēt pēdas dažādās vietās ir svarīga nozīme. Pirmkārt, suns iemācās ar interesi meklēt pēdas un patstāvīgi noteikt cilvēka kustības virzienu, atrodoties jebkuros apstākļos. Otrkārt, sunim attīstās prasme patstāvīgi atrast pēdas, kad tās ir pazaudētas.
Suņa palaišana pa pēdām pēc zināmas teritorijas pārmeklēšanas tiek veikta sekojoši. Instruktors aiziet līdz pēdu trases sākuma vietai 50-60 metrus no tās, dod komandu „Meklē, pēdas!”, palaiž suni un nepieciešamības gadījumā palīdz tam. Ja suns meklē pēdu sākumu aktīvi un nezaudē interesi par meklēšanu, tad turpmākajās nodarbībās meklēšanas teritorija pakāpeniski tiek palielināta par 5-10, atkarībā no tā, cik sarežģīts ir apkārtnes reljefs.
Otrā apmācības posma beigās sunim ir jāprot: patstāvīgi atrast pēdas 100x100 metrus lielā pārmeklējamā teritorijā; aktīvi meklēt un sekot 1,5 – 2 h vecām pēdām, kas ir izveidotas 3 kilometru garumā; atrast pēdu trasē palīga atstātās lietas un signalizēt par to atrašanās vietu apsēžoties vai rejot; pēdu trases beigās aktīvi cīnīties ar palīgu; apsargāt aizturēto gan uz vietas, gan kustībā.
Trešais posms. Pilnveidot cilvēka meklēšanu pēc pēdām, atrodoties sarežģītos apstākļos, kas maksimāli pietuvināti reālajiem dienesta apstākļiem, līdz nevainojamai iemaņai.
Organizējot nodarbības, ir jāievēro šādas prasības:
pēdu meklēšanas vingrinājumus izdara 2-3 reizes nedēļā, jebkurā diennakts laikā, aptuveni 30 % no kopējā nodarbību laika izdara naktī un dažādās vietās;
biežāk jātrenējas sekot pēdām svešos apstākļos, pazīstamas pēdas veido tikai tad, ja ir ieviesti jauni sarežģītības elementi un ja rodas problēmas ar svešu pēdu meklēšanu;
periodiski izveido svaigas pēdas, strādājot ar svaigām pēdām, palīgam pa trasi ir jākustas lēni, bez apstājas, līdz brīdim, kad viņš tiek aizturēts;
instruktoram jāiemācās prasmīgi pielietot savas pēdu pazinēja iemaņas un būt radošam, izdomas bagātam, kā arī pārliecinoši vadīt suni bez pavadas izmantošanas.
Trešajā apmācības posmā tiek ieviesti šādi sarežģītības elementi.
Pēdu trases pagarināšana līdz 5-6 kilometriem un laika intervāla starp pēdu izveidošanu un meklēšanas sākumu palielināšana tiek izdarīti pakāpeniski. Tāpat kā iepriekšējo nodarbību laikā tas tiek darīts, rēķinoties ar suņa ieinteresētību sekošanas iemaņas apgūšanā, kā arī ar laika apstākļiem, apkārtni, augu valsts bagātību treniņa vietā un treniņa laika izvēli.
Radināšana samazināt tempu, ejot pa pēdām. Ņemot vērā, ka suns kustas aptuveni 2-3 reizes ātrāk par cilvēku, ejot pa pēdām garajā pavadā, suns daudz spēka patērē velkot instruktoru. Tāpēc, suņiem, kuri pa pēdām iet izteikti ātri, ir jāiemāca palēnināt kustības ātrumu, paklausot komandai „Lēnām!”. Šīs iemaņas sagatavošana jau ir uzsākta vispārējās apmācības kursa laikā, strādājot ar iemaņu „Blakus!” un šķēršļu pārvarēšanu.
Kustības palēnināšanas iemaņa, ejot pa pēdām, tiek izstrādāta sekojoši. Tiek izveidotas instruktoram zināmas pēdas gan trases garuma, gan pēdu svaiguma ziņā. Instruktors palaiž suni pa pēdām un uzmanīgi seko tā uzvedībai. Ja suns sāk pārāk steigties, instruktors dod komandu „Lēnām!” un nostiepj pavadu vai izdara rāvienu aiz tās. Pēc tam pavada tiek atlaista vaļīgāk, suni uzslavē – „Labi!” un atkārto komandu „Lēnām, lēnām!”. Jāatceras, ka spalgas komandas un strauji rāvieni aiz pavadas ver novest pie tā, ka sunim samazinās interese par pēdu izsekošanas iemaņu.
Iemaņa periodiski apstāties, ejot pa pēdām. Šī iemaņa tiek apgūta tādā secībā. Sākumā suni periodiski aptur pēdu trases beigu posmā, kad līdz palīgam ir palikuši aptuveni 200-300 metri. Pieturot suni aiz pavadas, instruktors dod komandu „Sēdēt!” un liek sunim apstāties un sēdēt. Kad suns ir apbalvots un nomierinājies, pēc 1-2 minūtēm var turpināt iet pa pēdām. Pārāk bieži šo vingrinājumu nevajag praktizēt, jo tas var samazināt suņa ieinteresētību un aktivitāti pēdu izsekošanas nodarbībās.
Atkarībā no tā, cik tiek iemaņa tiek apgūta, turpmākajās nodarbībās var tikt ieviesti citi sarežģītības elementi – īslaicīga apstāšanās pēdu trases sākuma un beigu posmā, gan klajā, gan aizaugušā vietā; pacietības treniņš kā sēdus, tā guļus pozās līdz 5-10 minūtēm; īslaicīgas apstāšanās reizes, kuru laikā sunim tiek dota iespēja atpūsties. Instruktors atzīmē un iegaumē pēdu trasi, dod komandu „Brīvi!” un ļauj sunim 2-3 minūtes atpūsties, pēc tam turpina iet pa pēdām.
Iemaņa pēdu trases beigās izvēlēties no vairākiem cilvēkiem vienu. Šis vingrinājums tiek izpildīts šādā kārtībā. Pēc pēdu trases iziešanas, palīga aizturēšanas trases beigās (aizturēšanas laikā jāļauj sunim nedaudz pacīnīties ar palīgu), palīgs izveido pēdu trases otro posmu 100-150 metru garumā un nostājas aiz slēpņa kopā ar vēl diviem palīgiem vienā rindā. Tiklīdz palīgs ir noslēpies, instruktors no jauna laiž suni pa pēdām un, pienākot pie rindā stāvošajiem palīgiem, dod komandu „Ostīt!” un ļauj izvēlēties īsto palīgu.
Laikā, kad notiek izvēle, visiem palīgiem ir jābūt ļoti līdzīgi ģērbtiem, jāstāv nekustīgi un klusējot. Ja suns neizrāda aktivitāti un nemeklē palīgu, tad instruktors tam palīdz, vedinot uz īstā palīga pusi un palīgs savukārt izdara pāris kustības, tādejādi pievēršot sev suņa uzmanību. Jāatceras, ka sistemātiski palīdzot sunim izvēlēties no vairākiem palīgiem īsto, rada nevēlamu pieradumu gaidīt instruktora vai palīga signālu.
Pēc tam, kad suns ir izdarījis pareizo izvēli, instruktors to paslavē ar vārdu „Labi!” un iedod kārumu. Pirmajās nodarbībās vingrinājums jāatkārto vairākas reizes – palīgs atgriežas pie pārējiem, bet instruktors no jauna palaiž suni, lai tas izvēlas īsto palīgu. Tiklīdz suns iemācās nekļūdīgi atrast īsto palīgu pēc pēdu trases otrā posma izsekošanas un iepriekš izdarītas neilgas cīņas (tas palīdz sunim labāk iegaumēt palīga smaržu un tā ārējo izskatu), atpazīšanas-izvēles vingrinājumi ir jāizdara jau pēc pirmā pēdu trases posma.
Iemaņa mierīgi izturēties izmeklēšanas grupas sastāva klātbūtnē. Sākumā instruktoru ar suni pavada nodarbību vadītājs vai otrs instruktors, bet vēlāk pavadošā grupa palielinās līdz 3-4 cilvēkiem. Pavadītāji iet 50 metrus aiz suņa, cenšoties nenovērst tā uzmanību no sekošanas pa pēdām. Vēlāk attālums tiek samazināts līdz 25-30 metriem un tiek ieviesti dažādi vingrinājuma varianti, instruktoram sadarbojoties ar izmeklēšanas grupas locekļiem.
Iemaņa sekot pa pēdām bez pavadas. Suņa vadīšana bez pavadas sniedz vislielāko efektu, kad tiek veikta cilvēka izsekošana pēc pēdām. Šādā veidā tiek samazināta suņa fiziskā slodze, tas pasargā no nejaušas pēdu pazaudēšanas, ja instruktors nejauši nostiepj vai parauj pavadu, tiek nodrošināts ātrāks kustības temps, kā arī izveidojas prasme ātri, brīvi un patstāvīgi sameklēt nozaudētās pēdas. Tas viss ievērojami atvieglo darbu, ja plašā apkaimē tiek meklētas sveša cilvēka pēdas, īpaši, ja tas notiek purvājos, stepē vai kalnainā vietā.
Iemaņu sekot pēdām bez pavadas var mācīt suņiem, kuri precīzi un pēc pirmās komandas paklausa instruktora žestiem un pavēlēm un kuri spēj mierīgi reaģēt uz uzmanību novērsošajiem kairinātājiem, svešiem cilvēkiem un dzīvniekiem.
Dažādos veidos izdarīta suņa uzvešana uz pēdām. Atkarībā no apstākļiem un veicamā uzdevuma, instruktors var uzvest suni uz pēdām dažādos veidos: pārmeklējot teritoriju, atrodot redzamu pēdas nospiedumu, pēc pēdu īpašniekam piederošas lietas smaržas.
Iemaņa meklēt pēdas apdzīvotā vietā. Pirmās nodarbības ieteicams organizēt agri no rīta vai pēc lietus, kad ir mazāk uzmanību novērsošo kairinātāju (sevišķi smaržas, kas pa nakti izvējojas, bet pēc lietus tiek aizskalotas). Sākumā pēdu trase tiek veidota gar žogiem ceļmalām, kur arī ir mazāk dažādu smaržu kairinātāju. Palīgs sāk veidot pēdas ārpus ciemata un pēc tam, kad ir noieti 200-300 metri līdz vietai, kur sākas ciemats, apstājas uz 20-30 minūtēm. Pēc tam palīgs turpina ceļu pa apdzīvoto vietu 200-300 metrus, periodiski (ik pēc 50-60 metriem) izdarot apstāšanos uz 3-5 minūtēm. Īslaicīgās apstāšanās reizes ir nepieciešamas, lai pastiprinātu smaržu un atvieglotu sunim meklēšanu.
Vēlāk noietie ceļa posmi apdzīvotajā vietā palielinās, bet laiks, ko palīgs pavada, stāvot vienā vietā, tiek samazināts. Nodarbības jāorganizē dažādos diennakts laikos. Izsekošana apdzīvotā vietā ir atļauta tikai ar garās pavadas izmantošanu.
Sekošana pa pēdām pretējā virzienā. Nepieciešamība pēc šādas izsekošanas var rasties, kad ir jānosaka aizturētās personas maršruta virziens no aizturēšanas vietas vai ir jāatrod nomesti, pazaudēti priekšmeti (dokumenti, ieroči un narkotikas utt..).
Vingrinājumus izpilda sekojoši. Palīgs pēdu trases sākumā un arī pa ceļam atstāj kādus priekšmetus. Pēdu trase noslēdzas norādītajā vietā. Instruktors pieved suni pie vietas, kur pēdas beidzas, vadoties pēc redzamiem pēdu nospiedumiem. Sākumā suns pa pēdām iet negribīgi un nepārliecināti, bieži apstājas, nosakot īsto virzienu un cenšoties iet dabiskajā virzienā. Instruktors atkārt komandu „Pēdas!” un virza suni pa pretējā virzienā esošajām pēdām. Suņa aktivitāte un trasē atstāto priekšmetu atrašana tiek apbalvota ar uzslavu „Labi!” un kārumu.
Pēdu trases veidošanu pretējā virzienā ir jāizdara ne biežāk kā vienu reizi mēnesī, lai sunim neizveidotos vienaldzīga attieksme pret pēdu kustības virzienu.
Trešā apmācības posma beigās sunim ir jāprot: patstāvīgi un precīzi atrast cilvēka pēdas pēc smaržas, 100x150 metrus lielā teritorijā noteikt kustības virzienu; precīzi sekot 2 stundas vecām pēdām 5 kilometru distancē, atrodoties sarežģītos apstākļos; uziet palīga atstātos priekšmetus; izdarīt pareizo izvēli, atrodot 6-7 cilvēku grupā, palīgu, kurš izveidojis pēdas.
.
Iespējamās kļūdas un to sekas:
Suņa piespiešana (skaļas komandas un rāvieni aiz pavadas) iet pa pēdām. Suns sāk vāji reaģēt uz komandu „Pēdas!”, sāk baidīties un noiet no pēdu trases.
Bieža pēdu trases izveidošana virzienā pret vēju, kā rezultātā suns meklē palīgu nevis pēc ožas, bet ar acīm.
Ja suns uz pēdām tiek uzvilkts aiz pavadas, tas ierobežo tā kustības un patstāvību, un instruktora darbības kalpo kā signāls iet norādītajā virzienā, necenšoties kaut ko saostīt.
Vienveidīgu pēdu veidošana (pēc trases garuma, pēdu vecuma un virziena), palīga slēptuve, kas katru reizi ir viena un tā pati, rada sunim nevēlamu paradumu – meklēt palīgu, vadoties pēc pazīstamiem orientieriem.
Ja palīga lomas izpildīšanai tiek aicināti vieni un tie pat cilvēki, kā rezultātā sunim izstrādājas reflekss sekot tikai pa pazīstamu cilvēku pēdām un nereaģēt uz citām smaržām.
Ja sunim ir iespēja ieraudzīt palīgu atklātā vietā un ja palīgs priekšlaicīgi pamet savu slēptuvi, tad sunim izveidojas nevēlams paradums izdarīt meklēšanu ar redzes palīdzību.
Ja tiek veikta sekošana tikai pa zināmu pēdu trasi, tas traucē instruktoram labi izpētīt sava suņa uzvedību un sunim izstrādājas nevēlams paradums meklēt palīgu, vadoties pēc virziena.
Ja palīga meklēšanai netiek izmantota atstāto pēdu smarža, un atrašanas gadījumā sunim ļauj paplēst palīga aizsargtērpu, tad sunim izveidojas paradums nevis meklēt pēdas ar ožas palīdzību, bet gan redzi un dzirdi.
Sistemātiska pēdu veidošana vietās, kur palīgs atstāj izteikti redzamus pēdu nospiedumus, izveido sunim paradumu strādāt pēc redzamām pēdām, izmantojot tikai redzi.
Pārāk biežas pēdu meklēšanas nodarbības var izraisīt to, ka sunim samazinās aktivitāte un interese par pēdu meklēšanu un izsekošanu.
