Cīņa aci pret aci ar savu ego!5

Mēs pateicamies Viņam, ka jau iepriekš Viņš mums ir atklājis, ka visļaunākā un vismaldinošākā tumsa maskējas, izliekoties par gaismu. Un tieši tur atrodas visļaunākais drauds cilvēcei, mani brāļi — tumsā, kas ar viltus garīguma palīdzību pārģērbjas par gaismu kā vilks par avi.

“Nekad neļaujiet viltus gaismai ieiet jūsu garā, ja jūs gribat zināt Patiesību! Esiet sagatavoti, un jūsu intuīcija un gara jūtīgums, sirdsapziņas vadīti, vienmēr uzrādīs jums patiesību.” (Trešais Laiks)

Garīgā gaismas pasaule ar izskaidrojumiem paplašina mūsu Dievišķā Vārda izpratni, un vēstī mums sekojošo:

”Esiet nomodā, lai šķietamās gaismas vārdi, kas savā būtībā nes tumsu, jūs  nenotvertu neapzināti”.

“Nāks laiks, kad jūsu attīstība, zināšanas, garīgās un prāta spējas ļaus jums visās lietās pazīt patieso un nepatieso; jūs spēsiet atšķirt Dievišķo būtību un gaismu no viltus gaismām.”

“Jums piederēs intuīcijas, atklāsmes, garīgās izpratnes un jūtīguma dāvanas; tās visas ir Dieva dāvanas, kuras nākotnē sasniegs augstāku attīstības pakāpi. Tad neviens vairs nespēs jūs pievilt un novest jūs no ceļa. Lai gan arī tad vēl jums ceļā nāks kārdināšanas, nomaskējušās tūkstoš dažādos veidos,  neviena no tām nespēs likt jums krist, jo jūs esat gaismas bērni, Svētā Gara māvcekļi.” (Trešais Laiks, Aizstāvji)

Kad viņi vēršas pie masām, viņi dara to pašpārliecināti, viņus atbalsta savējie “eksperti”, kuriem patīk citēt pašiem sevi un atsaukties savstarpēji citam uz citu.

Bet kā ir ar tiem kristiešu jaunsludinātājiem, kuri nesarkst, mēģinādami savienot šo “es” pielūgšanu ar Mācību, kuru dzīvoja un mācīja Jēzus Kristus?

Grūti tiem nākas pielāgot savu egoisma himnu tiem Kristus zināšanas un gudrības pilnajiem Vārdiem, par kuriem viņi saka, ka sekojot tiem.

“Un, kad Viņš bija pasaucis cilvēkus un mācekļus pie Sevis, Viņš teica tiem — kas grib sekot Man, lai aizliedz pats sevi, lai uzņemas savu krustu un tad seko Man”. (Marka 8:34)

Bet neskatoties uz visu, tiem izdodas pārliecināt savus alkatīgos un naivos sekotājus, ka šie Dievišķā Meistara Vārdi ir tīrais vājprāts, un tie tikai turpina apgalvot, ka Kunga Mācība ir nepraktiska, utopiska un dzīvē pielietot to esot neiespējami.

Bet Jēzus mācekļi ticēja citādi: “…mums ir jāatdod savas dzīvības par brāļiem”. (1. Jāņa 3:16) 

“Koooo? Upurēt savu kaklu kaut kam citam, nekā savam mīļajam ”es”? Absurds!” kliedz šie savas lietas pravieši. 

Viens no postošākajiem grēkiem cilvēkā ir viņa pārpūstais egoisms. Kad daudzi no mums dzird vārdu “ego”, galvā automātiski nāk it kā visu zinošais cilvēks, kurš ir ieslēdzies savā kambarī, neņem galvā neviena viedokli un uzstāj, ka visi, kas atrodas apkārt, bendē viņa dzīvi. Būtībā tas ir viens no sliktā ego paveidiem, kurš grauj mūsu attīstību un visaptverošu domāšanu. Kas tad īsti ir ego? Egoisms definējās, kā domāšana tikai par sevi, neņemot vērā cita vajadzības. Cilvēks bieži pieļauj kļūdu, nosaucot par egoistu cilvēku, kurš gluži vienkārši nav izpildījis viņa vēlmes, taču tas nemaz tā nav. Iedomājieties situāciju.. vienā mājā dzīvo brālis un māsa. Brālim patīk ļoti skaļi klausīties mūziku, taču tajā dienā māsai ir jāmācās. Mūzika, saprotams, traucē viņas darbam, jo tā ir tik skaļa, ka pat savas domas nevar dzirdēt. Brālis, iespējams, nezin, ka tas varētu māsu traucēt vai pat neaizdomājas par to un dara to neapzināti. Diez vai tad mēs šo cilvēku varētu nosaukt par egoistu. Taču ja māsa paziņo brālim, ka mūzika ir par skaļu un palūdz nogriezt kaut nedaudz klusāk, vismaz kamēr viņa izmācīsies, un brālis to tāpat ignorē, atstājot mūziku tikpat skaļi, tad to jau mēs varētu nosaukt par egoismu. Egoisms būtībā ir neiejūtība un nerēķināšanās ar citu vajadzībām, jo savējās ir noliktas pirmajā plānā.