Iesācējiem vienmēr rodas problēmas.. ne tikai kā uzstādīt uz sava datora jaunu programmu, bet (vēl lielākas) - kā no uzstādītās programmas tikt vaļā. Parasti gan ražotāji (programmētāji) paredz atinstalēšanas iespējas, kas mums pazīstamajā informācijas tehnoloģiju redzamajā pasaules daļā šķiet pašsaprotama lieta. Tad tikai atrast, kur ko nospiest, lai programma "izdzistu". Un šajā jautājumā, iesācēji nav jāmāca, ka, sastopoties ar šādu vēlēšanos, jācenšas noskaidrot, kā? - t.i., veikt apzinātu darbību iecerētā rezultāta sasniegšanā. Nu tur.. mazums.. pajautāt kādam lietpratējam.
Rietumu (tādas, kas riet) civilizācijas pasaules redzējumā ieradumu veidošana ir kļuvusi par modernu lietu. Tāpēc šī rietošā civilizācija sevi ir nosaukusi par modernu. Moderns šeit nozīmē "komfortu baudošs". Acīmredzot, domājot par ērtu saulrieta vērošanu, nenogurdinot sevi ar liekām kustībām. Saskanīgi, bet mazkustīgums arī tapis legalizēts visaugstākajā līmenī. Iebildumu nav.
Panika tiešām ne pie kādas kārtības nenoved. Cenas taču veikalu plauktos var paaugstināt bez manāmām pieprasījuma izmaiņām.
Labi, ka veikalnieki sevi nokopēja tik daudzās versijās, ka (visaugstākajā līmenī radītās informācijas ierobežotības apstākļos) pazaudēja spēju saskaņot savas liecības pēc norādēm no 'augšas'.
Tā nu mēs klīstam (ieslodzīti) gar pilnībā darboties pārstājušu karteļu fasādēm un, Sievišķās Sākotnes klātesību bikstīti, lavierējam caur uzkrātajām burtu kaudzēm savos prātos.
Un labi vien ir, ka Sievišķās Sākotnes klātesība ir eksperta līmeņa programmu dzēsējs, citādi mēs būtu ar mieru savienoties disharmonijā ar pirmo sastapto cenu piedāvājumu. Jā, kopš sainstalēto ieradumu slogs palika nepanesams, lai apzinātībā uzturētos vairāk nozīmju kā tikai dažas, mēs akli uzticamies plikiem cenu faktiem, pareti izlasot arī nomenklatūras nosaukuma faktu prezentējošo burtu rindu.
"Fakti faktiem," gribētos teikt, ilustrējot atskārsmi, ka no fakta nozīmi (ejot pretēju mūsu devolūcijas ceļu) atpakaļ uzburt ir pagrūti. Skarbi, bet visiem būs jāatgriežas bērnudārza līmenī un jāmācās saprast Dzīvību un savu ķermeni no jauna. Bīstami būtu ļaut mums pārvietoties apbruņotiem tikai ar plikiem faktiem, kad, Sievišķajai Sākotnei izdzēšot kārtējo ieradumu, mēs apgūstam pārvaldīt savu ķermeni (kā) no baltas lapas. Tāpēc 'pasēdēt mājās' daudziem tiešām ir labs risinājums, lai, apgūstot sava ķermeņa vadīšanu, nejauši nepadarītu galu kādam no saviem līdzcilvēkiem.
Pirms septiņiem gadiem man likās, ka nedabīgais energoietilpīgums vienkāršu lietu izskaidrošanā ir tāda mana iedoma: sak, visiem vienkāršais ir jāsaprot no pusvārda. Neko darīt, man bija vajadzīgā pacietība - saņēmos un skaidroju lēnām un dikti. Bet gāja laiks un nepalika labāk. Gluži pretēji: es novēroju kaut ko līdzīgu plānprātības progresam.
Bet kas mani nodarbināja visvairāk, - atskārsme, ka vidēja gadugājuma cilvēki ir lielāki cietēji no šīs parādības. Jo Jūs jau zināt - mums visiem stāsta jau gadu desmitiem, ka vecāki cilvēki izkrīt no "aprites" un viņiem daudzas vienkāršas lietas kļūst apgrūtinošas. Bet šie vidēja gadugājuma cilvēki nebija izkrituši no "rotācijas"!?
Un tad es sāku pētīt sevi pašu.
Izrādās, arī man bija daudz ieradumu. Dažādas darbības ikdienā tika veiktas automātiski, citas pusautomātiski. Piepūloties tās varēja mainīt, bet viegli tas nebija. Sāku saprast, ko nozīmē "būt šeit un tagad" jeb "atrasties klātesībā", jeb "atrasties tagadnē". Tas nozīmē - veikt apzinātu darbību. Bet apzinātu darbību veicot, individualitātei jābūt pieejamai apzinātības saliņai prātā. Kur savukārt jābūt klusumam, bet varbūt.. nozīmju, nevis faktu aizņemtai telpai.
Kāpēc Sievišķā Sākotne tā plosās dzēšot ārā mūsu ieradumus šajā 2022.gadā? Tāpēc, lai mūsu apzinātības saliņas plestos plašumā, un tā vietā, lai tās aizpildītu ar jauniem ieradumiem, mēs tās piepildītu ar jēgpilnām nozīmēm, - varbūt pilnīgi jaunām, bet varbūt tām, kas bija veselīgā formā mums pieejamas mūsu bērnībā.
Ieradumu kultivēšana bija kļuvusi par pēdējo 6-7 paaudžu kolektīvu padarīšanu. Vecāki trenēja bērnus tāpat, kā viņu vecāki bija darījuši iepriekš. Kamēr to darīja vecāki, tas tika sludināts, kā vienīgais kristāltīrais ceļš, kāds ejams. Bet pašā augstākajā līmenī radās vīzija, ka ar vecāku pūlēm ir par maz. "Miermīlīgi paklausīgu piekrišanu 'da jebkam'" cilvēkbūtnē jāsāk centralizēti dresēt no bērnudārza. Tā mēs kļuvām par ļoti prātīgiem un ļoti paklausīgiem. Nu ko padarīsi, - Sievišķajai Sākotnei būs daudz jādzēš.
Es vairs sen neuztveru saasināti savu iekrišanu nebeidzamu domu virknējumos, kas ik pa laikam atslēdz no apzinātības. Apziņa runā ar mani caur realitātē izpausto vidi un pamodina ikreiz, kad bez palīdzības neprotu prātu apstādināt patvaļīgu (ne no Sirds Telpas nākušu) domu virtenes. Atrašanās dabā nāk par labu - daudz haotiskas kustības, daudz zaļas krāsas, daudz haotisku skaņu - tas prāta nokautēšanai kalpo kā pateicīgu apstākļu kopums, kas iedarbojas vislabāk. Katru dienu pamanu, ka iepriekš vienveidīgi darītās darbībās protu saskatīt citus veidus, kā tās izdarīt. Tas rada daudz prieka, ka šis ceļojums projām no ieradumu vienmuļības izdosies, un dzīvē palikts tikai interesantais.
