Ir jautri iedzert aliņu jautrā kompānijā vai šampi kādos svētkos. Tāpat paskatīties hokeju ar alu. Var arī pasēdēt kafejnīcā un iemalkot glāzi laba vīna vai konjaka. Kamēr vieniem alkohols neko sliktu nenodara, tikmēr citiem tas izposta dzīvi.
Alkoholismam ir trīs stadijas. Alkoholisms ir nopietna saslimšana, kura piezogas nemanot. Reizēm alkkoholisms var sākties ar pavisam nevainīgu aliņa iedzeršanu. Dzer uz dzer, bet pēc kāda laika attopies, ka vairs nevar bez tā dzīvot, jo alkohols ir kļuvis par tusiņu sastāvdaļu.
Nu tad turpinājumā aplūkosim ko par šīm trijām stadijām raksta profesionāls ārsts.
1.stadija jeb neirastēniskā stadija rodas pēc 1-5g. Ilgas sistemātiskas alkoholisko dzērienu lietošanas(visbiežāk 21-25. Vecumā) un ilgst 1-3 g. Galvenie simptomi: pieradums pie lielām alkohola devām un vemšanas aizsarg refleksa zudums. Rodas uzmācīga tieksme pēc alkohola; sākumā alkohola lietošana un viss, kas ar to saistās (dzeršanas rituāls, runas par dzeršanu un izdzertā degvīna daudzumu), rada emocionāli pacilātu noskaņu. Reibums ir subjektīvi patīkams, rada eiforiju, un pēc noteiktas alkohola devas zūd spēja kontrolēt izdzertā alkohola daudzumu – dzeršana turpinās tikmēr, kamēr vien ir ko dzert un kamēr fiziski iespējams iedzert. Reibuma laikā izpaužas saasinātas rakstura īpašības (pēc rakstura aizdomīgi cilvēki pāriet uz čukstēšanu; citiem uzmācas greizsirdības domas, teatralitāte, lielība). Saīsinās starplaiki starp dzeršanas reizēm. Sākas dzeršana vienatnē, slepeni. Rodas neiroloģiski traucējumi – bezmiegs(gk. agra pamošanās), astēnija. Sākas pārmaiņas raksturā.
2. stadija jeb narkomānijas stadija visbiežāk ilgst apm. 4-6 g. Šajā laikā tieksme pēc alkohola kļūst nepārvarama (slimnieks šai tieksmei pārstāj pretoties), sevišķi pēc izdzertas alkohola devas. Absistences sindroma parādības sākumā izdodas pārtraukt ar specifiskiem līdzekļiem(stipru tēju, kafiju), vēlāk tikai ar alkoholu. Mainās reibuma raksturs; miera un patīkama atslābuma sajūtu nomaina ātra uzbudināmība un kustību aktivitāte(tieksme klaiņot). Domāšanā rodas t.s. iestrēgšana(runā par vienu un to pašu8, piem., atkārtoti stāsta notikumus no savas dzīves, nepārtraukti atvainojas)(, labsirdību nomaina ļaunums, nikmn8ums, alkoholiķis kļūst sociāli bīstams. Absistences sindroms sāk izpausties arī pēc nelielām alkohola devām, dzeršanas periodi kļūst līgstošāki tos var pārtraukt tikai naudas trūkums vai saasinājušās konflikta situācijas. Iestājas personības degradācija. Zūd godīgums, pienākuma apziņā. Alkoholiķis nespēj pareizi vērtēt situāciju un savu stāvokli, atšķirt nopietno, pat traģisko no smieklīgā (t.s. alkoholiķa humors – rupji, ciniski, lēti, bieži vien ļauni joki). Mainās interešu loks; sākumā tas sašaurinās, pēc tam, iestājoties pastiprinātai nogurdināmībai, zūd jebkuras intereses. Zūd emocijas un jo sevišķi griba. Reizē ar epizodiskiem solījumiem un it kā labiem nodomiem viegli pamanām galējs egoisms, rupjība, cinisms. Drīz vien rodas depresija, ka var būt disforiska nokrāsa, bieži rodas pašnāvības domas un mēģinājumi. Alkoholiķis ir nepastāvīgs, neaprēķināms (nav zinām, kā viņš kuro reizi rīkosies līdzīgā situācijā). Samazinās intelektuālā darba produktivitāte. Pakāpeniski zūd atmiņās, garīgā aktivitāte, vēlāk arī spriešanas spējas, iestājas plānprātība. Alkoholiķis vairs neslēpj savu dzeršanu, bet naivi mēģina to attaisnot (piem., alkoholu lietojot tāpēc, lai ārstētos pret bezmiegu, lai aizmirstu nepatikšanas u.tml.). sākas arī CNS organiskas pārmaiņās, smadzeņu atrofija.
3 stadija. Jeb encefalopātijas stadijā (Iestājas visbiežāk 31-40 g. vecumā) raksturīgas manāmas organiskās pārmaiņās galvas smadzenēs. Slimnieks vairs nepanes lielas alkohola devas, tāpēc pārriet uz vieglākiem dzērieniem (vīnu); vēlāk naudas trūkuma dēļ un ātrākas apreibināšanās nolūkā lieto lētākus līdzekļus (politūru, odekolonu u.c.). dzeršanas periodos parasti ir smagi atmiņās traucējumi. Alkohols vairs nerada labsajūtu, bet kļuvis par nepieciešamību, - ja tas nav lietots var rasties somatiski traucējumi. Dzeršana tiek pārtraukta tikai tad, ka d sākas smagas komplikācijas, kas apdraud slimnieka dzīvību. Ārēji var maldīgi likties, it kā alkoholiķis pārtrauktu dzeršanu ar lielu gribasspēku. Radies dziļš personības defekts. Alkoholiķi šajā stadijā pilnīgi zaudējuši agrākās personības īpatnības un kļuvuši cits citam līdzīgi –vai nu eksplozīvi, ļauni (niecīgākais iemesls uz iepriekšējas bezrūpības un vienaldzības fona rada naida un dusmu uzliesmojums), vai arī gļēvi, apātiski, ar eiforisku vai nomāktu garastāvokli. Intelektuālās pārmaiņās novedušas pie dziļas plānprātības. Šajā stadijā bieži rodas alkohola psihozes, un pēc tam defekts arvien padziļinās.
Alūkosim bildītes par šo tēmu.
