9 reizes, kad bērnu teiktais lika matiem sacelties stāvus4

1. Mums ar māsu bija viens un tas pats iedomātais draugs attiecīgi 5 un 6 gadu vecumā. Viņu sauca Narni. Gan mūsu vecāki, gan vecākais brālis bija nobijušies, jo nespēja izskaidrot, kā mēs abas vienmēr zinājām, kur Narni atrodas. Mēs abas arī komunicējām ar Narni vienlaicīgi, turklāt mūsu vizuālie apraksti sakrita. Vecāki bija pārliecināti, ka tas ir kāda bērna spoks.

2. Kad biju maza, es visiem stāstīju par savu iedomu draugu, kuram bija gaiši brūni mati, naktskrekls un zvaigznītes acu vietā. Tagad tajā pašā mājā dzīvo brāļameita, kura man teica, ka viņai ir ''draugs, kuram es pietrūkstu''. Kad jautāju, kas tas ir, viņa precīzi tāpat aprakstīja manu bērnības iedomu draugu. Baisi.

3. Kad man bija 6 gadi, mēs dzīvojām vecā mājā nekurienes vidū. Mana guļamistaba atradās 2. stāvā, un skapim bija ļoti smagas koka durvis. Mamma domāja, ka skapis ir bīstams, tāpēc neļāva tur turēt mantas. Kādā reizē ierāpos skapī, ieslēdzu gaismu un sāku runāt ar vecu vīru. Viņam bija zils formastērps, melni mati ar sirmām šķipsnām un ūsas. Viņam pat bija vārds - Maypo. Es ar šo vīriņu runāju apmēram gadu - par dzīvi, par ģimeni, draugiem utt. Mamma par to uzzināja un aizliedza man ar viņu turpmāk sarunāties, jo tas biedēja manu brāli. Pāris gadus vēlāk bija pilsētas mēra vēlēšanas. Mamma neatrada aukli, tāpēc nācās mani un brāli ņemt līdzi. Devāmies iekšā pašvaldības namā, kurā nekad savā dzīvē nebiju bijis. Pie sienas karājās piemiņai veltīts attēls kādam pastniekam, kuru notrieca smagais auto, kamēr viņš manā ielā piegādāja pastu. Gleznā bija redzams mans iedomu draugs savā zilajā pastnieka uniformā. Viņa vārds - Ralfs Maypo.

4. Bērns man pateica, ka neies iekšā baznīcā, jo viņa iedomu draugs tur nevar sekot.

5. Kad man bija 3 vai 4 gadi, es mašīnas aizmugurējā sēdēklī bieži sarunājos ar iedomu draugu. Mamma zināja, ka nerunāju ar viņu, bet es nemācēju atbildēt, ar ko es sarunājos. Kādā pēcpusdienā piebraucām pie mājas, es, kāpjot ārā no mašīnas, atvadījos no sava sarunu biedra ar vārdiem: ''Atā, Pappi!'' Mamma pēc tam atstāstīja šo notikumu tēvam. Izrādās, ka Pappi bija iesauka, kādā mans tēvs savā bērnībā sauca savu tēti. Vectēvs nomira pirms manas dzimšanas, un tētis nekad šo iesauku nebija nevienam teicis.

6. Manam dēlam bija 2 vai 3 gadi, kad viņš sāka stāstīt par savu iedomu draugu vārdā Džonijs. Džonijs valkājot zaļu apģērbu, ieskaitot zaļu cepuri. Kādā dienā braucām gan kapsētu, un dēls iesaucās: ''Te dzīvo Džonijs!'' Tik agrā vecumā viņam nebija ne nojausmas par to, kas un kādiem mērķiem ir kapsēta. Mēs viņam skaidrojām, ka šeit neviens nedzīvo, šī ir vieta tiem, kas ir nomiruši. Dēls atbildēja, ka Džonijs šeit dzīvo, jo viņš bija karavīrs, kurš nomira vietā ar nosakumu (Vjet)Nama.

7. Man bija iedomu draugs vārdā Dereks, kurš izskatījās tāpat kā es. Mēs ar Dereku spēlējāmies ilgi - ilgāk nekā parasti bērni. Atceros, ka Dereks vienmēr ar tādu skumju skatienu vēroja mammu un vecāko māsu. Pēc kāda laika Dereks pazuda. 23 gadus vēlāk rakos cauri mammas papīriem un atradu miršanas apliecību. Tā piederēja puikam vārdā Dereks, kurš bija dzimis tajā pašā dienā, kad es. Mamma nekad nebija pieminējusi, ka man ir dvīņubrālis, kurš piedzima nedzīvs.

8. Manai māsai Ešlijai bērnībā uz istabu nāca mirusi meitene naktskreklā ar gariem tumšiem matiem un zirnekļu rokām. Šis notika krietni PIRMS filmas ''Aplis'' iznākšanas. Viņa izvācās 18 gadu vecumā un nekad neatgriezās. Divdesmit kaut cik gadus vēlāk mūsu pusbrālis Trevors ievācās Ešlijas kādreizējā istabā. Drīz vien viņš sāka gulēt dīvānā un ar ieslēgtu gaismu, jo viņam nepatīkot ''jaunā draudzene''. Tā esot mirusi meitene naktskreklā ar gariem tumšiem matiem un zirnekļu rokām.

9. Sāksim šo stāstu ar nelielu atskatu pagātnē. Mans onkulis Stīvs zaudēja savu bērnības draugu 7 gadu vecumā. Stīvs un Džeks (bērnības draugs) kādu dienu spēlējās ārā. Bija dubļains, un Džeka apavi bija tik ļoti netīri, ka Stīva mamma aizdeva Džekam Stīva apavus, lai kājas sausas. Kad Džeka tētis atbrauca puikam pakaļ, viņš aizmirsa pārvilkt apavus uz savējiem, tāpēc viņi mājās devās ar Stīva apaviem Džeka kājās. Pa ceļam uz mājām mašīna iekļuva negadījumā, kura rezultātā Džeks nomira. Viņš tika apglabāts apavos, kuri tobrīd viņam bija kājās. 30 gadus vēlāk kādā ģimenes pasākumā Stīvs redzēja 6gadīgo brāļameitu Sāru, kura viena pati spēlējās ar rotaļlietām. Viņas onkulis Stīvs pienāca klāt un jautāja, ar ko viņa spēlējas. Viņa atbildēja, ka spēlējas ar senu draugu vārdā Džeks. ''Viņam žēl, ka viņš tev aizmirsa atdot kurpes.'' Lieki piebilst, ka daudzus gadus Džeka vārds nebija pieminēts vispār, nemaz nerunājot par viņa kurpēm.