12 stāsti, kas varētu būt labs sižets filmai3

Uzadīju meitai mēteli. Tas izskatījās patiešām labi, gandrīz kā dizainera mētelis. Pēc nedēļas mētelis tika nozagts no mākslas skolas skapīša. Mans vīrs atveda meitu mājās apģērbtu savā jakā. Pagāja dažas dienas, un mamma man piezvanīja, sakot, ka meitene staigā pa parku, ģērbusies mētelī, kas ļoti līdzinās mūsējam. Es devos turp un redzēju, ka meitene patiešām valkā mūsu mēteli, un viņa bija kopā ar saviem vecākiem. Es piegāju pie viņiem un pieklājīgi pajautāju, no kurienes viņi ir dabūjuši šo mēteli. Viņi teica, ka meitas vecmāmiņa viņai to uzdāvināja un ka viņa to atvedusi no ārzemēm. Es paskaidroju, ka tas ir roku darbs un ka esmu to adījusi ar savām rokām. Meitenes mamma izskatījās pārsteigta, savukārt tēvs satraucās un sāka zvanīt vecākiem. Pēc dažām minūtēm ieradās vectēvs un uzreiz sāka kliegt: “Tas viss ir meli. Šis mētelis pirkts Vācijā. Mums ir kvīts!” Es biju apstulbusi. Teicu, ka man ir pierādījumi, ka šis mētelis ir manis darināts: dzijas paliekas, rezerves pogas un fotogrāfijas. Bet galvenais, ka mēteļa odere bija roku darbs. Tā neizskatījās kā rūpnīcā ražota. Pēc tam meitenes māte novilka meitai mēteli un atdeva to man. Tad viņa sacīja savam sievastēvam: "Man kauns par tevi!"

***

Mans tētis ir blonds un mana mamma ir brunete. Es piedzumu ar ugunīgi rudiem matiem. Mana tēta mamma sacēla milzīgu traci par to, ka mana mamma “krāpa” manu tēti, un viņa bija jāizvada no slimnīcas. Manas vecmāmiņas mātei bija liesmojoši rudi mati, par kuriem viņa acīmredzot aizmirsa, līdz mana vecvecmāmiņa pirmo reizi mani turēja rokās un teica: "Es vienmēr gribēju bērnu ar saviem sarkanajiem matiem."

***

Esmu vēstures skolotājs. Mēs savā mācību grāmatā meklējām sadaļu par valsts dibinātājiem. Vairākām nodaļām bija apakšvirsraksti un neliela rindkopa pie tiem.

Kā šis:

Džordžs Vašingtons (1732-1799)

Tomass Džefersons (1743-1826)

Bendžamins Franklins (1707-1790)

Pēc tam kāds skolnieks pacēla roku un pilnīgi nopietni pajautāja: "Ja jūs zvanāt uz šiem numuriem, vai tie joprojām darbojas?" Viņa domāja, ka viņu dzimšanas un miršanas datumi ir viņu tālruņu numuri. Es mācu vidusskolā, klase izplūda no smiekliem, un man bija vajadzīgs viss gribasspēks, lai arī nesāktu smieties.

Pirmais jautājums intervijā: “Pagaidi, vai tu neesi tas puisis, kurš man ir parādā tūkstoš dolāru?” Pēc 3 garākajām sekundēm manā dzīvē es sapratu, ka viņš joko, bet tas mani pārsteidza nesagatavotu.

​***

Nopirku bodiju topiņu. Man šķita, ka to ir viegli valkāt, jo jums tas nav visu laiku jāsakārto. Es nolēmu to valkāt uz stundām, bet uzvilku virsū džemperi, jo bija auksti. Stundas vidū es devos uz tualeti. Kad es atgriezos, visa klase smējās. Mans labākais draugs iesaucās: “Izglāb mani, mans Supermen!” Un tikai tad es sapratu... Bodijs bija virs džinsiem. Tātad, iedomājieties: sarkans džemperis, zili džinsi un baltas biksītes virs tām.

***

Man bija darba intervija pilsētā, kurā nekad agrāk nebiju bijis. Es apmaldījos un nolēmu noparkot mašīnu. Tad es piegāju pie kāda svešinieka, kāda veca vīrieša, kuru nekad agrāk nebiju redzējis. Es viņam jautāju, kur es varu atrast meklēto biznesu. Viņš man pieklājīgi pateica, kur to atrast, un pēc tam teica: "Lūdzu (mans vārds un uzvārds)." Es viņam nekad neteicu savu vārdu un uzvārdu, tikai paprasīju ceļu. Es biju apmulsusi, un viņš tikai iesmējās un iegāja veikalā. Es ik pa laikam par to domāju, man ir neparasts vārds, un jūs to nevarat vienkārši uzminēt.