Aļaskas malamuts

Aļaskas malamuti Latvijā parādījās 90. gadu beigās, pateicoties nostāstiem un mākslas filmām par skaistajiem kamanu suņiem. Aļaskas malamutu dzimtene ir Aļaska, kur viņi paredzēti dzīvošanai aukstos laikapstākļos.

Pirmo reizi šī šķirne pamanīta kādā ciltī, kura pret suņiem izturējās ar lielu mīlestību, cieņu un uzticību. Šie suņi esot bijuši blakus cilvēkam gan zelta drudža laikos, gan kā palīgi kara laikā.

''Viņi kamanās vilka munīciju un darīja arī citus darbus. Vēsture daudz ko arī noklusē, kādās darbībās suņi ir piedalījušies. Rezultātā, pateicībā par savu darbu, pēc Otrā pasaules kara šie suņi tika gandrīz iznīcināti. Pēc kara bija palikuši nedaudz virs 30 šķirnes pārstāvjiem.'' raidījumā "Ķepa uz sirds" stāsta malamutu audzētāja Agita Eizenberga.

Latvijā malamuti piedalās gan dzīvnieku terapijā bērniem, gan suņu sporta rallijā. Malamutam ienākot ģimenē, saimniekam jāaizmirst par suņa pakļaušanu sev. Šie ķepaiņi neļausies agresijai. Arī attiecībās ar cilvēkiem un citiem suņiem cenšas neizraisīt konfliktus.

Šīs šķirnes suņi saprot, kad saimnieks tēlo, kad nav patiess un melo. Malamutu aprūpē var ņemt cilvēks, kurš labi saprotas ar dzīvniekiem. Lai gan tuvākajam radiniekam haskijam ir nepieciešamas regulāras fiziskas aktivitātes, malamuti spēj būt arī dzīvokļa suņi, kuriem pietiek ar pastaigu vai nelielu izskriešanos kopā ar saimnieku, tad nebūs gaudošanas un sagrauztas čības mājās.

Malamuti var augt un dzīvot vieni, bet viņi būs ļoti pateicīgi, ja ģimenē būs vēl kāds suns. Tam nav obligāti jābūt malamtam, tas var būt jebkādas šķirnes, jebkāda izmēra dzīvnieks, skaidro audzētāja.