Kādu jauku pavasara dienu, kad bija nolikts pēdējais eksāmens, ar grupas biedriem nolēmām jauki atzīmēt sesijas beigas ar laivu pasākumu- makšķerēšana,gudras sarunas, vēss alus un citi jaukumi.
Skarbais makšķernieku stāsts (LU)19
Pasākums izdevās lielisks, alus bija izcili labs, ceptās zivtiņas- labākais uzkožamais, sabiedrība patīkama, eksperimentējām zivis cepot gan līdzpaņemtajā folijā, gan uz vietas upes krastā atrastajos mālos. Noskaņojums kļuva ar katru brīdi labāks, un vēsajā vakarā dvēsele sāka prasīt kaut ko vairāk sildošu, kas, protams, bija tālredzīgi paņemts līdz.
Jautrībai pieaugot, daba saka prasīt savu, un ķiķinādami vērojām, kā kursa biedrs mēģina saglabāt līdzsvaru un notuŗēties pareizajā virzienā uz krūmiem. Beigu beigās džeks veiksmīgi pazuda skatienam, vēl pēc brīža atskanēja tāds kā māviens, kas izsauca jaunu jautrības lēkmi un minējumus, kas ar šo varētu būt gadījies.
Tauta turpināja nodarboties ar ēdamā un dzeramā degustāciju, līdz aptvēra, ka kaut kā jau ļoti ilgi mūsu vidū viena trūkst. Un kompānijas apzinīgakais (jeb skaidrākais) cilvēks devās viņu meklēt. Aizgāja. Un talāk- kā anekdotē- piecas minūtes nav, desmit- nav. Un tad glābšanas darbiem pievērsos es- sevišķi tapēc, ka manī arī radās pieaugoša interese par ēēēēēēēēēēēēēē...botāniku..
Izlauzies caur krūmiem, ieraudzīju neparastu ainu- pazudušais džeks ar pliku pakaļu nometies četrrāpus, viņam aiz muguras otrs ar kabatas lukturīti rokā grābstās gar viņa pēcpusi.Sākumā gandrīz sāku žagoties no šoka- kas to būtu gaidījis no cilvēkiem, ar kuriem trīs gadus esi kopa mācījies- pēc tam padomāju, ka vispār jau, ja kāds ir zilais, tad tā ir viņa personiska darīšana,un taisījos neuzkrītoši pazust, kad atskanēja kauciens no viena džeka puses un trīsstāvīgo birums no otra. Latgalē tomēr ir stipra krievu kultūras ietekme, daļu no tā, ko viņš teica, nekad nebiju dzirdējis. Kopumā visa teiktā jēga bija tāda: nafig vajag āķīšus tīt rasējamajā papīrā un pēc tam pierīties tā, ka ar to pašu papīru pietiek dumjības noslaucīt pakaļu.