No Latvijas uz Dāniju jebšu no skolnieka uz studentu. 1. daļa19

Sveiki! Vēlējos nedaudz pastāstīt, kā man ir gājis Dānijā sākot no pagāšā gada augusta.

Sākot ar 11 klasi sāku domāt par pārcelšanos uz Dāniju, lai studētu, lielākoties, lai gūtu jaunus iespaidus, izrautos no rutīnas un redzētu, ko man piedāvā nākotne. Tomēr, nekas īsti nebija konkrēts, bieži vien vilcinājos dēļ dažādiem iemesliem.

Pēdējās 3 nedēļās sanāca tā, ka es nonācu pie secinājuma, ka jābrauc, pēc ilgām un smagām pārdomām. Ar šo brīdi tika nopirktas biļetes uz Kopenhāgenu vienā virzienā, kas ir apmēram 300 km no manas pilsētas (Horsenas). Tā nu sāku meklēt visu iespējamo informāciju par Dāniju, kādi dokumenti jānokārto, kā atrast dzīvesvietu, darbu un tā tālāk, kā arī bija laiks kārtīgi atvadīties no tiem cilvēkiem, no kuriem es vēlējos pateikt paldies un garas ardievas.

Piedzīvojumi ar mājokļa atrašanu, kamēr es esmu Latvijā

Ja kāds gadījumā šo lasa un plāno studēt ārzemēs - MEKLĒJIET ISTABU/DZĪVOKLI LAICĪGI

Tātad sāku meklēt dzīvokli, nešķita, ka būs tik sarežģīti, pačekoju vai ir brīvas kopmītnes, kas bija visai veltīgi, tā nu piereģistrējos visos sakarīgajos sludinājumu portālos un čekoju, vai ir kāds brīvs dzīvoklis parādījies ik pa stundai un rakstīju viesiem iespējamajies izīrētājiem, kas piedāvāja ko pa kabatai, bet tā nu neviens īsti neatbildēja izņemot automātisko atbildētāju, ka par nožēlu dzīvoklis ir izīrēts, jo , laikam, neviens saprātīgs cilvēks negrib izīrēt dzīvokli kādam no otras pasaules malas.

Dažus mēnešus atpakaļ, es biju noskatījusi kopmītnēs dzīvokli (Dānijā kopmītnes ir mazliet savādākas nekā Latvijā, vai vismaz manā pilsētā), bet tomēr nepieteicos uz viņu, jo bija jau jāiemaksā pirmā īre, un 2 mēnešu īres maksa depozītam un summa bija tāda, ka mati cēlās gaisā Latvijā (mazliet arī Dānijā) ...

1 nedēļu pirms izlidošanas nejaušības pēc un izmisuma vadīta paskatījos, vai tomēr nav atbrīvojies kāds dzīvoklies kopmītnēs (jo būtībā nebraucu viena) un, (pēc šī, es vairs neticu, ka lielās lietās pastāv nejaušības) ieraudzīju, ka bija atbrīvojies tas pats dzīvoklis, ko es noskatīju mēnešus atpakaļ, pirmajās stundās tika iemaksāta visa summa bez vilcināšanās, jo pēc nedēļas jau bija jāizlido. Tomēr nebija nekādi baigie iekrājumi un Dānijā dzīve šķita mazcerīga un nākamā diena bija jau raizēm pārpildīta par finansēm.

Atvadīšanās

Lielāko daļu no šīm 3 nedēļās pirms izbraukšanas es pavadīju pie datora meklējot informāciju un vēl izmisīgāk meklējot dzīvokli, salīdzinoši maz laiks tika pavadīts ar tiem cilvēkiem, kas man bija vistuvākie, bet pēc iespējas vairāk es gribēju pavadīt laiku ar vistuvākajiem ģimenes locekļiem un tad visiem tiem cilvēkiem, no kuriem vēlējos atvadīties no visas sirds. Sajūta bija tāda, ka atstāju visu pusceļā, pat īsti nepalīdzējusi vai neatstājusi īstos vārdus un sajūtas, ko vēlējos atstāt. Bet ,laikam , no sev tuviem cilvēkiem īsti nevar atvadīties pa visam vai arī izteikt to, ko vēlies izteikt un parādīt, jo šķiet (šķita), ka laiks ir pavisam daudz un nekur tālu nepalikšu.

Tā nu tika pavadīta pēdējā nedēļas nogale laukos un tuvumā pie ģimenes un bērnības draugiem un laiks paskrēja sireāli ātri. Kad no mazotnes kājas draugiem atvadījos, nešķita, ka tas būtu kaut kas īsts vai reāls. Kad pienāca laiks atvadīties no omes, kas man ir mātes vietā, katrs skaties šķita tik īsts un katrs apskāviens par maz. Tā nu es aizbraucu no tā, ko biju pazinusi visu savu dzīvi ar vasarīgu smaržu visapkārt.

Pēdējo dienu pavadīju savās mājās - Rīgā, ar draugu pēdējo dienu Latvijā pavadīju centrā kaļot plānus un ēdot kebabnīcas nagetus, kas nebija tik garšīgi kā iepriekš un izbaudot savu pēdējo apēsto kinderolu, ko dabūju no kebabnīcas bērnu komplekta.

Satiku tēti, devos mājās un sāku krāmēties, izdzīvoju pēdējo dienu mājās kā parasti neliekot sencim mieru un pētot nopietni, ko viņš dara un uzdodot jautājumus, uz kuriem atbildi es itkā saprotu. Devos laicīgi gulēt, jo bija jāceļās 5.00 no rīta.

Jau lidostā esot atvadījos no senča, kārtīgi apskāvu un runāju, kas uz sirds. Dīvains skats, kad esi apstulbis par savu izvēli, itkā vēlies palikt un nekur nedoties prom, bet citur jau gaida vesela cita dzīve.

Nākamreiz par to, kā man gāja lidojot, ceļā no Kopenhāgenas uz kopmītnēs un par daudz maziem un dažādiem sīkumiem. Ja kāds plāno studēt Dānijā, ar prieku atbildēšu.