Interesantas radības uz zemes5

Ktenofori jeb ktenoporas.  Jūras, galvenokārt planktona, dzīvnieki. To izmēri ir no 2-3 mm līdz 3 metriem. Zināmas 100 — 150 sugas. Agrāk ktenoforus kopā ar dzēlējzarndobumaiņiem uzskatīja par vienu (zarndobumaiņu) tipu. Savukārt, tagad tie ir iedalīti atsevišķos tipos, kuru savstarpejā radniecības pakāpe pagaidām vēl nav skaidra. Ktenoforas vairojas bez izņēmuma dzimumceļā, turklāt visas tās ir hermafrodīti. Gonādas attīstās no entodermas kanālos, kas atrodas zem airu plātnītēm. Dzimumproduktus izdala caur mutes atveri. Apaugļošanās notiek ūdenī. Attīstība vienkārša, bez paaudžu maiņas. Ola drostalojas nevienmērīgi; dīgļa vienā polā izveidojas sīki biastomēri - mikromēri, otrajā lieli - makromēri. Mikromēri apaug makromērus un izveido ektodermu. No makromēriem veidojas entoderma. Daļa entodermas šūnu ieiet starp ektodermu un entodermu, izveidojot īpašu šūnu grupu, no kuras vēlāk attīstās mezoglejas šūnu elementi un muskuļu veidojumi. Šo šūnu grupu var uzskatīt par vidējās dīgļlapas jeb mezodermas aizmetni. Ktenoforas sastopamas visās jūrās, kaut gan vairākums piemērojies dzīvei mērenajās un siltajās jūrās. Visvairāk tās izplatītas augšējā horizontā. Rožainā pleirobrahija Pleurobrachia rhodopis panes sāļu koncentrācijas samazināšanos ūdenī līdz 7 promillēm, tādēļ sastopama arī Baltijas jūrā līdz Somu jūras līcim. Tā ir aukstūdens forma, tāpēc uzturas ūdens slāņos, kur temperatūra svārstās ap 8—10 °C. Tā kā ktenoforu ķermenis ļoti maigs, tās nepanes stipras ūdens kustības un, iestājoties vētrainam laikam, nolaižas lielākā dziļumā. Daudzas ktenoforas spīd, izstarojot diezgan spilgtu zilganu gaismu. Ktenoforas peld, pārvietojoties ar airplātnītēm.

Jūras gurķis jeb holotūrija. Attēlā redzams dziļūdens jūras gurķis(ģints: Enypniastes), kas pieder pie bezmugurkaulniekiem piederošās adatādaiņu klases. Šie ir jūras dzīvnieki ar cietu ādu un iegarenu ķermeni, kurā esot viens dzimumdziedzeris. Jūras gurķi ir sastopami lielākajā daļā pasaules jūru un okeānu. Jūras pētnieki šo gurķi ir iesaukuši arī par bezgalvaino vistas zivi. Gurķis ir nedaudz radniecīgs jūras zvaigznei, kas var saniegt 30cm garumu. Ap mutei līdzīgo orgānu apkārt ir taustekļi, ar kuriem notīra dubļainās jūras smiltis. Dzīvo jūras dziļumā no 500 līdz 5000 metriem un var peldēt līdz 1000 metriem virs okeāna dibena. Briesmu gadījumā sāk spīdēt, ko var redzēt tumšajos ūdeņos. Tas ir kā brīdinājums visiem plēsējiem. Pēc spīdēšanas izdala bioluminiscento daļiņu šķidrumu, kas ir ļoti lipīgs un ar kuru var trāpīt pretinieka redzes orgānos.

Krinoīdi ir jūras dzīvnieki, kas veido Echindermata dzimtas sugu. Nosaukums nāk no grieķu valodas vārda krinon - lilija un eidos - forma. Dzīvo gan seklā ūdenī, gan lielā dziļumā (ap 9000 metri). Tie Krinoīdi ,kas piestiprinās pie jūras dibena ar kātiņu, parasti sauc par jūras lilijām. Krinoīdiem ir raksturīga mutes augšējā virsma, ko ieskauj barošanas asis. Viņiem ir U formas zarnas, un to vēders atrodas tuvu pie mutes. Lai gan ir tiem ir pīķa simetrijas pazīme, lielākajai daļai krinoīdiem ir daudz vairāk par piecām "rokām". Krinoīdiem parasti ir stublāji, ko izmanto, lai piestiprinātu sevi substrātam, bet daudzi dzīvo brīvi peldoties pa ūdeni. Pastāv 600 krinoīdu sugas, taču senatnē to bija daudz vairāk. Krinoīdi barojās, filtrējot nelielas pārtikas daļiņas no jūras ar spalvām. "Kājveida" funkcijas orgāni ir pārklāti ar gļotām , kas neļauj atstumties pienākošais barībai. Vispārīgi, krinoīdiem, kas dzīvo vidē ar relatīvi maz planktonu, ir daudz izteiktāki sazarojušās spalvas nekā tiem, kas dzīvo bagātīgās vidēs.

Stiklotās vardes jeb glāstītes ir amfībiju vardes centrolenidae ģintī. Kaut arī lielākā daļa stikla varžu krāsa ir galvenokārt laima zaļš, dažu šīs ģints locekļu vēdera āda ir caurspīdīga. Iekšējie orgāni, tostarp sirds, aknas un kuņga un zarnu trakts, ir redzami caur ādu, tādēļ vispārpieņematais nosaukums tiek dots kā stikla varde. Stikla vardes parasti ir mazas, sākot ar 3 līdz 7,5 cm garumā. Tās ir zaļas virs lielākās daļas ķermeņa, izņemot ādas gar ķermeņa apakšējo virsmu, kas ir caurspīdīga. Vardes pēc izskata ir līdzīgas eleutherodactylus ģints zaļajām vardēm un hylidae koku vardēm. Tomēr koku varžu acis ir vērstas vairāk uz sāniem, bet stikla vardēm priekšgalā. Dažām zaļo koku vardēm, piemēram, hyloscirtus palmeri un hypsiboas pellucens, ir caurredzama vēdera āda, kas raksturīga stikla vardēm, bet tām ir arī papēžiem raksturīgās šķēres, kas nav raksturīgas nevienai centrolenidae sugai. Tās ir sastopamas no Meksikas dienvidiem uz Panamu ,un Venecuēlā, Tobago salā uz Bolīviju. Arī ir iespējas redzēt tās Amazones un Orinoko upes baseinos, Gviānas reģionā, Brazīliijas dienvidaustrumos un Argentīnas ziemeļdaļā.

Glaucus atlanticus ir mazas, zilās jūras gliemju suga bez gliemžvāka. Šie gliemji izmanto ūdens virsmas spraigumu, lai varētu nonākt ūdens virsmā. Pēc izskata parasti ķermeņa zilā puse ir vērsta uz augšu, bet sudrabainā puse - uz leju. Glaucus atlanticus barojās no tādiem jūras iemītniekiem, kā indīgā sifonofora, "portugāļu vīra". Uz ādas virskārtas tās glabā nematocistas, kurās ir iekšā medūzu inde. Cilvēks, saskaroties ar šiem gliemjiem, var saņemt sāpīgu dzēlienu (var būt dzīvībai bīstams). Pilnbrieda gados glaucus atlanticus var būt nedaudz garāks par 3 cm. Galvu sedz tumši zilas svītras. Pie ūdens virsmas nonāk arī netikai ar spraugumu, bet ar gāzēm, kuras ir piepildītas kuņģī.

Goblinu haizivs (mitsukurina owstoni) ir reta dziļūdens haizivju suga. Dažreiz to dauc par dzīvo fosīliju, tas ir vienīgais pastāvošās ģints mitsukurinidae pārstāvis, kura ciltrsgrāmata ir aptuveni 125 miljoni gadu veca. Šij zivij ļoti iztiepts žoklis, kur ir nagiem līdzīgi zobi. Tās ir garumā no 3 līdz 4 metriem, taču briedumā var būt vēl garākas. Goblinu haizivis apdzīvo augšējās kontinentālās nogāzes, zemūdens kononus un jūras šaurumus visā pasaulē dziļumā, kas pārsniedz 100 metrus, un pieaugušās haizivis mīt daudz dziļāk par šo zivju mazuļiem. Pēc haizivs anatomiskā izskata, piemēram, mīkstais ķermenis un mazās spuras, liecina, ka tā ir gausa. Šīs zivis pārtiek no galvkājiem un vēžveidīgajiem. Tās ar Lorenzini ampulām (speciāli maņu orgāni) pēc elektriskā lauka ūdenī nosaka blakus esošā upura atrašanās vietu. Ņemot vērā dziļmu, kurā tās dzīvo, goblinu haizivis nerada briesmas cilvēkiem.

Harpija ērglis ir harpia harpyja neotropiska ērgļa suga. To dažreiz sauc par amerikāņu harpija ērgli, lai to atšķirtu no papuasa ērgļa, kas dažreiz tiek dēvēts par Jaunās Gvinejas harpija ērgli. Tas ir lielākais un spēcīgākais plēsoņa, kas atrodams Amerikā un starp lielākajām pastāvosājām ērgļu sugām pasaulē. Apdzīvo augšējās lapotnes tropiskajos zemienes lietus mežos. Mātītes parasti sver no 6 līdz 12,3 kg. Tēviņi sver aptuveni no 4 līdz 4,8 kg. Spārnu platums no 176 līdz 224 cm. Šīs sugas ērgļi maz pavada laiku ligzdās. Harpija ērglis ir gaļēdājs un plēsoņa. Pieaugušie putni ir partikas ķēdes augšgalā, kurus savukārt var noķert jaguāri. Putni pārtiek no sliņķiem un pērtiķiem.

Kiva hirsuta ir vēžveidīgais, kas atklāts 2005.gadā Klusā okeāna dienvidu daļā pie Antarktīdas līča, 1500 kilometrus uz dienvidiem no Lieldienu salas dziļumā 220 metri pie hidrotermiskajām aizu atverēm. Tas ir 15 cm garš un ir "apsedzies" ar blondu sēpiju, kas atgādina kažokādu, aptverot jūras dzīvnieka krūšu kurvi un spīles. Tās atklājēji to ir nosaukuši par jetija krabi vai jetija omāru. Pamatojoties uz morfoloģiju un molekulārajiem datiem, organisms tika uzskatīts par jaunubioloģisku sugu kiwaidae, otra sugu Kiwa purivida tika atklāta 2006.gadā. Jetija krabim ir acis, kurām trūkst pigmenta, un tiek uzskatīts, ka tās ir aklas. Matainās spīles satur šķiedru baktērijas, kuras šī radība var izmantot, lai attīrītu indīgās minerālvielas no ūdens, ko emitē hidrotermiskās atveres, kurā tā dzīvo. Šis process ir pazīstams kā hemosintēze. Alternatīvi krabīši var baroties ar baktērījām ,lai gan parsti tiek uzskatīt, ka tas ir gaļēdājs. Nosaukums Kiwa ņemts pēc caulgliemju dievietes Polinēzijas mitoloģijā, lai gan Kiwa ir arī vīriešu sargs Maori mitoloģijā. Hirsuta nozīme matains latīņu valodā.