Sandro Botičelli „Venēras dzimšana”, 1485.g(vai pat agrāk), tempera uz audekla, 172.5 x 278.5 cm
Darbs tika gleznots pēc Lorenco di Pierfrancesco no Mediči dzimtas pasūtījuma, sākotnēji tā rotāja Pierfrancesco Kostello villas sienas(uzskata, ka tā tur bijusi līdz 16.gs pirmajai pusei), taču mūsdienās tā apskatāma Ufficī galerijā Florencē.
Gleznas pamatā ir sengrieķu mīts par mīlestības dievietes Afrodītes (romiešu mitoloģijā Afrodīte pārtapa par Veneru) piedzimšanu no jūras putām. Pats ieņemšanas akts bija ļoti batālisks, Krons nocirta sava tēva Urāna dzimumlocekli, tam iekrītot okeānā no sēklas un asinīm radās mīlas dieviete. Ir arī pavisam cita daudz piezemētāka leģenda, ka Afrodīte dzima Zeva un Rejas vai Diones sakara rezultātā. Botičelli skatījumā dievieti no jūras dziļumiem uz krastu milzu gliemežvākā vizina Zefīrs un Aura(sengrieķu mitoloģijā - siltā rietumvēja un vēsmas dievu personificējumi), kas pieņēmuši spārnotu jauniešu izskatu. No debesīm krīt maigu rozā rožu lietus, bet kailā marmora dieviete, savu zeltaino matu ieskauta virzās uz Krētas smilšaino krastu. Krastā Veneru sagaida kāda no nimfām(pavasara) ar purpura apmetni izstieptajās rokās, lai apsegtu jaundzimušo.
Vērīgi aplūkojot Zefīru un Auru var pamanīt, ka tikai uz viņu tēliem var redzēt krītošās rozes, iespējams ne velti šeit ir attēlots pāris. Tiek minēts, ka rozes pirmo reizi uzziedēja līdz ar Afrodītes dzimšanu. Kādā citā mītā tiek minēts, ka rozes (sarkanās) izaugušas no dievietes mīļotā asinīm – tās postulēja mīlestību, kas stāv pāri nāvei. Mākslas darba tapšanas laikā arī mūsdienās baltas rozes nozīmēja nāvi. Tādēļ jāmin kāds pavisam savādāks vēsturnieku uzskats par gleznu, ka tā ir Džuljāno di Piero no Mediči(1453 –1478, tika nogalināts) godinājums viņa mīļotajai Simonettai Cattanoe de Vespucci(1453 – 1476, nomira 22 gados no tuberkolozes) Dīvaini vai sakritība, bet, ja informācija ir pareiza, tad abi nomira 26.aprīlī. Līdz ar to, gleznu var tulkot mazliet savādāk, Zefīrs un Aura ir Simonetta un Džuljāno, pār kuriem birst gaišu rožu lietus tā godinot abus, bet centrā Botičelli veltījums Simonettai kā sava laikmeta skaistākajai sievietei. Tomēr šo versiju daļa mākslas vēsturnieki apšauba, tāpat kā Simonettas portretu kā prototipu Venērai. Simonettas vairākus portretus ir gleznojis Botičelli, tāpat kā Venērai abām ir rudi mati. Sievietes ar rudiem matiem gleznot bija iecienījuši daudzi renesanses mākslinieki, varētu teikt, ka tas bija viens no nosacījumiem, lai sievieti varētu uzskatīt par skaistu. Vespucci nāca no pilsētas ar zīmīgu nosaukumu – Portovenere(Venēras osta – tika uzskatīts, ka šeit dzima romiešu mīlas dieviete). Tomēr jāmin, ka Simonetta bija daudzu mākslinieka darbu galveno varoņu lomās.
Līdz ar to šī versija man neliekas neticama, tieši otrādi, iespējams, tā šī glezna arī bija domāta. Botičelli radītais Veneras ķermenis bija pirmais sievietes kailķermenis gleznā ar laicīgu saturu. Tomēr Botičelli radīto tēlu graciozās kustības, visas kompozīcijas harmonija un Veneras daiļums novērš mūsu uzmanību no nepilnībām. Ja gleznu pavēro rūpīgāk, tad atklājas dievietes nedabiski garās proporcijas, pārāk slīpie pleci un kreisās rokas neproporcionālais savienojums ar plecu, garais kakls, nedabīgi uztūkušās pēdas.
Par to, ka Botičelli bija kvēlā apbrīna pret Simonetti liecina ne vien viņas portreti, bet arī pēdējā vēlēšanās – mākslinieks vēlējās tikt kremēts pie skaistās sievietes kājām(Simonette tika apglabāta Visu Svēto baznīcā, Florencē). Šī vēlēšanās tika izpildīta 34 gadus pēc Simonettas nāves, 1510.gadā nomira Alessandro di Mariano di Vanni Filipepi labāk pazīstams kā Sandro Botičelli.
