čehoslovakiju skaitiju gan Čehijas, gan ari Slovakijas panakumus.
Pirmajos hokeja čempionātos dominēja komandas no Kanādas. Laika posmā no 1930. līdz 1939. gadam, Kanāda astoņas reizes kļuva par pasaules čempioniem. Turklāt Kanāda uz čempionātiem tolaik sūtija nevis izlasi, bet amatieru komandas.
Otrā pasaules kara dēļ no 1940. līdz 1946. gadam čempionāti nenotika. Pirmajos pēckara gados turpināja dominēt Kanāda, taču sākot ar 1962. gadu, konkurence saasinājās, jo savu meistarību bija kāpinājušas Čehoslovākijas, Zviedrijas un PSRS izlases.
Kamēr labākie Eiropas hokejisti, kuri bija amatieru statusā, varējā piedalīties pasaules hokeja čempionātā, daudzus gadus tas bija liegts NHL spēlētājiem. Tā kā vairums NHL spēlētāju bija kanādieši, Kanāda to uzskatīja par diskrimināciju pret sevi. 1970. gadā IIHF atļāva čempionātos piedalīties līdz deviņiem profesionāliem spēlētājiem no NHL un zemākajām Ziemeļamerikas līgām. Taču, tā kā pasaules hokeja čempionāts notika vienlaicīgi ar Stenlija kausa izcīņu, labāko NHL komandu spēlētāji tāpat nevarēja piedalīties. Tas noveda pie tā, ka Kanāda sāka boikotēt pasaules čempionātus.
1976. gadā IIHF beidzot atļāva visu komandu sastāvos pieteikt profesionāļus, un nākamajā gadā Kanāda atgriezās pasaules čempionātā. Pa šo laiku Eiropas hokejistu meistarība bija pieaugusi tiktāl, ka Kanādai, pat veidojot izlasi pilnībā no NHL spēlētājiem, nebija nospiedoša pārsvara. Kanāda nespēja uzvarēt čempionātā līdz pat 1994. gadam. 1990-to gadu sākumā arī vairums Eiropas labāko hokejistu jau spēlēja NHL
