Vecais Rīgas Dinamo7

no Maskavas uzaicināja jaunu un ambiciozu treneri V.Tihonovu, kurš bija apņēmies piecu gadu laikā komandu ievest augstākajā līgā. 1970. gadā Rīgā atklāja pirmo slēgto mākslīgā ledus arēnu — “Rīgas Sporta pili”, kas ievērojami uzlaboja sportistu treniņu apstākļus (līdz tam gan treniņi, gan spēles notika zem klajas debess). Kaut sportisti bija amatieri un katrs kur strādāja pamatdarbā, tika ieviests regulārs atalgojums par spēlēšanu klubā: 200-300 rubļu (plus 100 rubļu prēmija par uzvaru).

Tā kā laba līmeņa vietējo hokejistu bija maz, treneris sāka importēt spēlētājus no PSRS - te ieradās Vjačeslavs Nazarovs, Aleksandrs Klinšovs, Pjotrs Vorobjovs u.c. 70. gados komandā vidēji 12 spēlētāji bija no citurienes un tikai kādi 8 bija vietējie hokejisti. Komanda spēlēja tikai ar divām pilnībā nokomplektētām maiņām, pamatsastāvā iekļaujot arī talantīgākos juniorus (piemēram, 1973. gadā tobrīd tikai 16 gadus veco Helmutu Balderi). Tā kā spēlētāju deficīta dēļ nevarēja nokomplektēt pilnvērtīgu trešo maiņu, Tihonovs ieviesa spēli četrās maiņās - vienas spēcīgas vietā laukumā laida divas vājas īsākā laika posmā, - kas izrādījās ļoti veiksmīgi: spēles otrajā pusē hokejisti saglabāja vairāk spēku un spēlēja ātrāk par pretiniekiem.

Tika ieviesta strikta disciplīna, par treniņu kavēšanu un alkohola lietošanu pat ārpus treniņu procesa spēlētājus sodīja (piemēram, V.Hatuļevu pat padzina no kluba par dzeršanu, kaut viņš bija spēcīgākais aizsargs komandā). Leģendāras bija komandas ikvasaru sporta nometnes Kandavā, kur tie dzīvoja prom no ģimenēm kazarmu režīmā, tikai maksimāli trenējoties.

Jau 1968. gadā komanda izcīnīja 3. vietu otrajā līgā, bet 1969. gadā izcīnīja 1. vietu, pārceļoties uz pirmo līgu. 1972. gadā Rīgas "Dinamo" izcīnīja 1. vietu pirmajā līgā - apsteidzot tuvākos pretiniekus par 20 punktiem, - un ieguva tiesības spēlēt PSRS augstākajā līgā. Šajā laikā slavenākā Rīgas "Dinamo" spēle notika 1977. gada 23. februārī, kad rīdzinieki pilnīgi negaidot Maskavā sensacionāli sagrāva titulēto armijas superklubu Maskavas "CSKA" (ЦСКА - Центральный Спортивный Клуб Армий). Savukārt H.Balderis šajā sezonā ar 36 spēlēs gūtiem 40 vārtiem un 23 piespēlēm tika atzīts par čempionāta rezultatīvāko spēlētāju. Pēc šīs uzvaras V.Tihonovu uzaicināja par treneri uz CSKA, kur, iesaukts armijā, bija nu spiests spēlēt arī Balderis.

Kluba trenēšanu pārņēma tādi hokeja speciālisti kā Ēvalds Grabovskis, Vladimirs Jurzinovs, Pjotrs Vorobjovs. ar komandas labāko sniegumu uzskata 1987./1988. gada sezonu, kad tika izcīnītas PSRS hokeja čempionāta sudraba godalgas. Īpašu ievērību izpelnījās jaunais rīdzinieku vārtusargs Artūrs Irbe, kuru Jurzinovs ielika vārtos, lai ļautu atpūsties pēc olimpiādes pārgurušajam Samoilovam, taču izrādījās, ka "otrais numurs" nespēlē sliktāk par "pirmo".

1989.-1990. gadu sezonā, Rīgas "Dinamo", kopā ar citiem PSRS hokeja klubiem, Ziemeļamerikā aizvadīja super sēriju - spēlēs ar NHL klubiem (Rīgas komandas bilance 2-1-4). 1988 Kalgari "Flames" 2—2 1988 Edmontonas "Oilers" 1—2 1988 Vankūveras "Canucks" 1—6 1988 Losandželosas "Kings" 5—3 1989 Čikāgas "Black Hawks" 1—4 1989 Sentluisas "Blues" 0—5 1989 Minesotas "North Stars" 6—1 1989 Vašingtonas "Capitals" 1—2 1990 Monreālas "Canadiens" 2—4

Komanda vairākas reizes ir mainījusu nosaukumu: No 1949. līdz 1958. komandas nosaukums bija Rīgas "Daugava" 1958.-1960. RVR 1960.-1967. Rīgas "Daugava" 1991. gada sezonas sākumā HK "Rīga" 1991.-1992. "Rīga Stars" un HK "Pārdaugava" 1993.-1995. HK "Pārdaugava" 1991./1992. gada sezona sākās kā PSRS čempionāts, bet vēlāk pēc PSRS sabrukuma tika pārdēvēta par NVS čempionātu. No 1992. līdz 1996. gadam tika aizvadītas spēles Starpvalstu hokeja līgā (pēdējā sezonā Latvijas komandas nespēlēja).

Beigās iespēja ieskatīties vecās pazīstamās sejās.