Smēķēšana pret sportu.1

Un tad rodās pirmie ieteikumi-

Ja esi nolēmis atmest, tad gatavojies tam, ka visu vajadzēs uztvert mierīgi, lai kas arī notiktu.
Jebkuram notikumam var atrast risinājumu, un ir 2 lietas kas jāsaprot: Jebkurš notikuma risinājums var prasīt risinājumu 2 veidos: Vai nu tas ir laiks, vai nu tā ir nauda.

Piemēram, ja notiek ļaunākais, un tevi atlaiž no darba, tad tev tiek zaudēts laiks, ko pavadīsi, meklējot jaunu darbu, kā arī nauda, ko neiegūsi, jo nestrādāsi to laiku. Bet viss ir runājams, un lielākajā daļā gadījumu priekšnieki ir pretīmnākoši, ja cilvēks tiešām grib ko mainīt savā dzīvē, un atmest atkarību, kura traucē domāt.

Protams, vieglāk ir nesākt, bet man iemesls sākšanai bija tāds pats, kā tam, kas traucēja atmest- stress.
Apmāns ir tajā, ka tabaka izsūc tevi vēl vairāk, un rada vēl lielāku stresu, ja ik pēc 2 stundām(vai pat biežāk) tu nedabū kārtējo devu.

Tādēļ, lai rastos priekštats par to, kādas ir izjūtas atmetot, arī uzrakstīšu atmešanas izjūtas(pa dienām), lai arī nesmēķētājiem būtu priekštats par to, kā tas ir, atteikties no cigaretēm:

1.Diena. Nekas īpašs, liekas ka sajūta kā uz paģirām, bet tas netraucē strādāt. Daļēja dulluma sajūta.
2.Diena. Sāk parādīties atkarības pazīmes, gandrīz visu dienu ir paaustināts stresa līmenis, nemiers, trauksme.                                     

3.Diena. Trauksmes sajūta, kas ir apvienojumā ar depresīvām izjūtām, liekas, ka vienīgā lieta, kas var sagādāt prieku ir cigaretes.

4.Diena. Depresīvā sajūta turpinās, gribās pasūtīt jebkuru kur tālāk, uz parastām piezīmēm reaģēju negatīvi, gribās izlādēties, pēc sajūtām, kā būtu ar kādu ļoti sastrīdējies.

5.Diena. Iestājas daļējs miers, bet palielinās noguruma sajūta. Pēc darba neesmu spējīgs vairs neko darīt, un noguļu līdz rītam, kas ir ap 13 stundām. Pilnīgs spēku izsīkums.

6.Diena. Spēku ir vairāk, plaušas sāk attīrīties, un jūtu, ka arī elpot varu brīvāk. Ir uzplaiksnījumi, kas ilgst aptuveni 30 minūtes, kad traki gribās pīpēt.

7.Diena. Sāk nākt dusmas uz tiem, kas pīpē, jo es, redz nepīpēju, bet viņi pīpē un nevēlas atmest un piespiest sevi. Mani joprojām aicina smēķēt, bet arī sāk pamanīt, ka vairs neeju.

8.Diena. Atkal sāk atgriezties līdzīgas sajūtas, kā pirmajā dienā, un liekas, ka atmest ir bezjēdzīgi, ka esmu nolemts būt smēķētājs. Bet tomēr noturos.

9.Diena. Ja izturēju iepriekšējo dienu, tad izturēšu arī šo. Atzīmēju kalendārā, ka nepīpēju jau 9.dienas, bet paaugstinās temperatūra un liekas, ka sāku slimot(bet bez iesnām).

10.Diena. Sāku saprast, ka slimot es nebiju sācis, bet tas ir organisma cīņa ar saindētām šūnām, kuras ir nepieciešams izgrūst no organisma. Ir grūti noturēties, jo sāk rasties knudoņa gan kaklā, gan plaušās.

11.Diena. Dienas laikā ir grūti elpot, jo kaklā krājas tas, kas nāk no plaušām, viņām attīroties. Gribās pārtrauk šo procesu(jo iepriekšējā reizē tas viss pārstāja nākt, kad uzpīpēju).

12.Diena. Joprojām viss turpinās, bet tomēr mazinās atkarības  uzplaiksnījumu biežums. Ja agrāk tas bija 30 minūtes, tad tagad maksimums 10 minūtes.

13.Diena. Viena no grūtākajām dienām, jo gribās sevi „apbalvot” par to, ka jau neesu  gandrīz 2 nedēļas pīpējis. Tā vietā es tomēr izvēlos skriet, un ar grūtībām varēju noskriet 3 kilometrus, pēc kuriem jutos gandrīz kā miris, un visu laiku spļaudījos.

14.Diena. 2 nedēļas. Bija grūti izturēt, bet tomēr saprotu, ka ir jēga tam, ko daru, un ka jātiecas uz priekšu.

15-21.Diena. Ik pēc laika sāku skriet, ir grūti, jo viss vēl nav beidzies, un plaušas nespēj izturēt šādu slodzi. Tomēr saprotu, ka arī skriešana palīdz paātrināt procesus un izvadīt atlikušās vielas no plaušām.

22.-31.Diena. Nekas īpašs, bet tomēr joprojām parādās uzplaiksnījumi 5-10 minūtes, kad traki gribās pīpēt. It sevišķi, tas ir pēc alkohola lietošanas, jo visi smēķētāji iet pat pēc 30 minūtēm, lai uzsmēķētu. Sāku domāt, vai neko nezaudēju, ja nepīpēju, bet tomēr saprotu, ka varu runāt arī tāpat, un nav bijis kāds gadījums, kad uzzinātu ko unikālu, vai arī paaugstinātu amatā tikai tāpēc, ka gāju pīpēt(kaut gan sākumā likās, ka  tas ir nepieciešams, lai iejustos kolektīvā).

31.-Šobrīd. Ir parādījusies vēlme arī aktīvāk nodarboties ar sportu, un liekas nesaprotams, kādēļ smēķēju.
 

Nobeigumā vēlos teikt, ka  Esmu sapratis to, ka uzpīpēt var jebkurš, bet noskriet 10-20 kilometrus, uztaisīt špagatu vai arī būt lieliskā fiziskā formā  nevar katrs uzreiz, jo tas prasa lielu darbu un piepūli. Tā ir lieliska sajūta, kad cilvēks var kontrolēt savu ķermeni, nejust nogrumu un spēku izsīkumu, un tuvoties savam potenciālam(smadzenes arī tiek labāk apgādatas ar skābekli). Bet tie attaisnojumi, kas agrāk bija arī man, ka visi cilvēki var nomirt, ka var notikt kāda nelaime un tam visam nebūs jēgas- tas ir muļķīgi attaisnojumi, lai attaisnotu savu atkarību. Jā, visi var nomirt, taču kādēļ vēl papildus to veicināt, ja jau tā pietiek citu faktoru, kas to var izsaukt? Ir taču daudz labāk apzināties sevi veselu un kontrolēt savu ķermeni, nekā nespēcīgu, nīkulīgu un izsūktu, kurš turklāt tērē arī milzīgas summas, lai apmierinātu savu atkarību.