Cienītās Dāmas un Kungi, man ir tas gods šodien stādīt jūsu priekšā šī brīža karstāko un vienu no Latvijas hokeja labākajiem vārtsargiem – Renāru Kazānovu!
Intervija ar viņu radās pilnīgi dabiski, jo viņš tika atzīts par LAČ sezonas labāko vārtsargu THOMAS SABO vērtējumā un pat hokeja pazinēju vidū līdz šim bija „tumšais zirdziņš”. Tā vienā no LAČ pusfināla spēlēm satiku Artūra un Edgara Kuldu tēvu – Aleksandru, kurš arī iepriekš nebija dzirdējis par šādu vārtsargu un raidīja atzinības vārdus kreditoru pēdējā mūra virzienā. Tajā dienā „SmsCredit.lv” komanda saspringtā spēlē ar pagarinājumu un bullīšu sēriju panāca izlīdzinājumu play off sērijā – 1:1 un Renārs atvairīja visus trīs liepājnieku mēģinājumus pārspēt viņu pēcspēles metienos. Kā izsakās pazīstamais hokeja komentētājs Mariss Andersons - „bullīši” nav vienkārši loterija, bet gan meistarības rādītājs. Tāpēc šodien palūdzu Renāru pastāstīt par saviem pirmajiem soļiem hokejā un karjeras posmu līdz nokļūšanai LAČ.
R.K.”Savus pirmos soļu uz ledus spēru 3 gadu vecumā, kad uz „Daugavas” halli mani aizveda vectēvs. Toreiz sāku spēlēt kā uzbrucējs, bet ļoti interesēja kā spēlē vārtsargi un gribējās pašam pamēģināt, bet treneris tam nepiekrita. Laika gaitā mana pirmā bērnu hokeja komanda izjuka un pamēģināju nodarboties ar citiem sporta veidiem – futbolu, volejbolu, peldēšanu, tenisu un austrumu cīņām. Tomēr tas viss nebija tas, kas hokejs, un meklēju iespēju atgriezties hokejā. Tā likteņa līkloči mani saveda kopā ar treneri Ē.Miļūnu, kas atļāva trenēties kopā ar ”Latvijas Bērzs-2” komandu. Toreiz man bija kādi 13-14 gadi un nekāda vārtsargu ekipējuma nebija. Nācās iztikt ar to, ko kāds atdāvināja par velti. Saņēmu uzaicinājumu spēlēt „Dinamo-84” komandā (šajā pašā komandā spēlēja E.Muštukovs), kur arī savu pirmo sezonu vārtsarga postenī pabeidzu. Toreiz iebruka „Daugavas” hallei (tautā saukts par pūsli) jumts un komanda pārbāzējās uz Daugavpili (Stalkers).
Es savukārt turpināju mācības ģimnāzijā, studijas LU. Profesionālā ziņā, izņemot dažādas amatieru komandas, nebiju nevienam vajadzīgs līdz laikam, kad mani sazvanīja M.Koftuns un piedāvāja doties līdzi HK „Dzintars” uz turnīru Čehijā. Turnīru organizēja hokeja aģents Markus Nirlsh, kurš turnīra beigās pienāca pie manis un teica, ka man obligāti jābrauc spēlēt hokejs Vācijā un iedeva savu vizītkarti. Es protams pasmējos par šādu piedāvājumu, bet pavērās iespēja darba darīšanās pabūt Vācijā un pēc zvana aģentam sekoja piedāvājums spēlēt Hamburger SV(Vācijas 3.līga) komandā. Hamburgā lielākais pārsteigums bija pirmajā spēlē, kad, gatavojoties spēlei, sadzirdēju ļoti skaļus fanus, izejot uz ledus sapratu, kas darās tribīnēs. Biju ļoti patīkami pārsteigts, fanu atbalsts vienkārši fantastisks, visur, kur braucām, mūs sagaidīja lieli atbalstītāju pūļi. Sezona Vācijā izdevās ļoti veiksmīga. Tā kā komanda bija ļoti švaka, man bija jāparāda sava meistarība, lai glābtu situāciju, spēlē vidēji jāatvaira 60 metienu! Ļoti patīkamas un veselīgas emocijas, kad uzvarējām komandu, kuru Hamburga nebija pieveikusi 48 gadus, tie bija lieli svētki visiem Hamburgas atbalstītājiem un hokeja vadībai. Kluba vadība bija apmierināta ar manu sniegumu un mēs jau vedām pārrunas par ilglaicīgu līgumu, bet Vācijas Hokeja Federācija ieviesa ierobežojumus attiecībā uz ārvalstu vārtsargiem un vārtsargi-leģionāri spēlēt varēja vairs tikai DEL un Bundeslīgā. Bija pārrunas ar Bundeslīgas klubu, bet diemžēl notikumi manā privātajā uzņēmumā spieda mani atgriezties Latvijā.
Tā es pieņēmu „Zemgale/JLSS” komandas piedāvājumu un sāku spēlēt LAČ. Debitēt LAČ izdevās spēlē pret HK „Ogri”, kur nostāvēju „sausā”. Šajā starpsezonā ilgi nevarēju izlemt kurā klubā spēlēt, jo vedu pārrunas ar Itālijas augstākās līgas klubu, bet piedāvātā kontrakta summa mani neapmierināja. Spēlēšanai Jelgavas klubā bija viens mīnus, ka ceļā sanāk pavadīt diezgan ilgs laiks un tāpēc atsaucos uz „SmsCredit.lv” komandas piedāvājumu pamēģināt spēkus šajā kolektīvā. Jāatzīmē, ka mums komandā ir izveidojies ļoti draudzīgs kolektīvs un šobrīd visas domas ir, lai pacīnītos par Latvijas čempionu titulu. Pārsteidz dažu līdzjutēju novērtējums pret mūsu spēli, ka mums esot nenopietna attieksme, zems līmenis utml. Pēc personīgās pieredzes neko tādu neesmu izjutis un manījis nevienā komandā, visi trenējās iespēju robežās, spēlē ar 100 % atdevi. Par līmeni - komandas sastāvā ir sastopami daudzi bijušie Rīga 2000, LM un ASK Ogre spēlētāji! Manuprāt ļoti nozīmīgi ir atbalstīt mūsu valsts čempionātu, jo tas ir garants jaunajiem puišiem spēlēt arī pēc junioru vecuma sasniegšanas. Tāpēc jāsaka paldies THOMAS SABO par atbalstu un novērtējumu mūsu čempionātam. Mēs visi saprotam, ka katru gadu „Dinamo” nevar nomainīt komandā spēlējošos spēlētājus un iesaistīt savā sastāvā junioru vecuma pāraugušos puišus.”
Atbildot uz jautājumu, vai tā ir likumsakarība, ka šobrīd hokejā priekšplānā izvirzās tie vārtsargi, kas savulaik bijuši nepamanīti, R.Kazānovs atbild: „Es domāju, ka nepamanītie un nenovērtētie nekad nav izjutuši „zvaigžņu slimību” un turpina vēl aktīvāk trenēties un spēlēt. Nav jau noslēpums, ka zemākajās līgās(NAHL,UHL) labi vārtsargi ir pieprasīta prece un viņi spēlē katru dienu tādā veidā progresējot. Manuprāt, vārtsargs ir spējīgs uzlēkt vairākus līmeņus uz augšu, ja trenējas un spēlē pietiekami bieži. Tā piemēram Jučers izmantoja savu iespēju. Viņš to sasniedza ar pareizu attieksmi pret darbu.”
P.S. Spoki rullē!
