Medicīnā alkoholu jau pirms 300 gadiem izmantoja kā narkotisko pretsāpju līdzekli un otrā pasaules kara laika kā narkozi operāciju laikā. Ievainotajam tukšā dūšā deva izdzert 3 glāzes "kandžu" (pašbrūvēts, augstus grādus saturošs alkoholisks dzēriens), atšķaidītu spirtu 40º, vai degvīnu. Pēc tādas devas, pacients zaudēja samaņu un zaudēja jeb kādu sāpju sajūtu. No narkozes līdz nāvei šķir tikai 1 glāze šāda alkohola. Tomēr anestezioloģijā ātri atteicās no alkohola pielietošanas, jo tam ir ļoti šaurs efektivitātes spektrs un praktiski netverama robeža no narkozes līdz nāvei. Cilvēkam ar lielu ķermeņa masu tās var būt 3,5 glāzes, kamēr cilvekam,kuram svars ir ievērojami mazāks, liktenīgas var izrādīties 2-2,5 glāzes alkohola.
Cilvēka organismā nav neviena orgāna, kurš neciestu alkohola ietekmē, tomēr visvairāk cieš smadzenes, jo tieši smadzenēs šai indei ir tendence uzkrāties. Alkohols nokļūstot organismā, uzsūcas asinīs un ar asinsriti nokļūst smadzenēs, kur noārda smadzeņu garozu. 1961.gadā, trīs ASV zinātnieki – fiziķi Melvin H.Knisely; Raymond C.Pennington; Herbert A.Moskow, Dienvidu Karolīnas, Čarlstonas Medicīnas Universitate.