Iepriekš biju publicējis vairākus rakstus par un ap amerikāņu futbolu, taču šoreiz nolēmu uzrakstīt tieši par pašu spēli, amerikāņu futbolu kā sporta veidu kopumā. Īsumā noteikumi, spēlētāju pozīcijas utt.
Uzreiz jāsaka, ka amerikāņu futbolam ir dažādi varianti un, piemēram, koledžās (NCAA) un profesionālā līmenī (NFL) spēles vadlīnijas atšķiras (nemaz nerunājot par citām līgām – CFL, UFL, utt.), taču galvenās sporta veida idejas paliek nemainīgas.
Vēsture
Pats sporta veids radās ASV, 19. gadsimta vidū, kad to spēlēja dažādās augstskolās, taču ir pieņemts uzskatīt, ka amerikāņu futbols ir radies no regbija, kurs savukārt ir cēlies no "parastā" futbola. Taču, pat ņemot vērā šo, vēsturisko, apstākli, ir ļoti maldīgi uzskatīt, ka amerikāņu futbols ir regbija atvasinājums/pakaļdarinājums. Uz šo brīdi tie ir divi pilnīgi dažādi sporta veidi, kuru vienīgā saistība ir dažos spēlētāju pozīciju nosaukumos un punktu skaitīšanas mehānismā (bumba jānogādā ieskaites zonā, taču arī šeit ir atšķirība – regbijā tā ir jānoliek uz zemes, bet am.futbolā pietiek to tikai ienest/saķert punktu zonā).
Protams, galvenais jautājums ir – kāpēc "futbols", ja mača lielāko daļu spēlētāji bumbu tur rokās? Atbilde – agrāk papildpunktu sitieni bija vērtīgāki nekā piezemējumi, tāpēc arī spēli nosauca par futbolu. Laiki mainījās, noteikumi arī, bet spēles nosaukums palika.
Spēles gaita
Spēlē, tāpat kā eiropiešiem saprotamajā futbolā, jeb sokerā (soccer), piedalās 11 spēlētāji no katras komandas, taču amerikāņu futbola īpatnība ir tāda, ka uzbrukumā un aizsardzībā spēlē dažādi spēlētāju sastāvi, jo katra sportista uzdevumi laukumā ir ļoti specifiski.
Spēle risinās uz taisnstūra formas laukuma, kas ir 120 jardus (110 metrus) garš un 53 1/3 jardus (49 metrus) plats. Netālu no katra laukuma gala ir vārtu līnija; tās abas atrodas 100 jardu attālumā viena no otras. Punktu gūšanas zona jeb tā saucamā gala zona turpinās 10 jardus aiz vārtu līnjām - līdz laukuma gala līnijām.
Katras gala zonas beigās ir divi vārtu stabi, kas viens no otra atrodas 18 1/2 pēdu attālumā. Tos 10 pēdu augstumā no zemes savieno pārliktnis.
Parasti futbola spēles laiks sadalīts četrās 15 minūšu garās ceturtdaļās (vidusskolu spēlēs ceturtdaļa ilgst 12 minūtes), un pēc otrās ceturtdaļas komandas dodas puslaika pārtraukumā. Spēles laiks noteiktos gadījumos tiek uz brīdi apturēts; līdz ar to spēle nereti ilgst vairāk kā trīs stundas. Ja NFL spēlē pēc četrām ceturtdaļām ir neizšķirts rezultāts, komandas aizvada 15 minūšu pagarinājumu, kas risinās līdz pirmajam gūtajam punktam (vienalga, kādā veidā tas noticis).
Komandai, kas ieguvusi tiesības uzbrukt, tiek doti četri mēģinājumi jeb tā sauktāsizspēles, kurās bumba jānogādā par 10 jardiem tuvāk pretējās komandas gala zonai. Ja tas izdodas, komanda atkārtoti iegūs pirmās izspēles tiesības - citiem vārdiem, četras jaunas izspēles nākamajiem 10 jardiem. Ja uzbrūkošajai komandai četru izspēļu laikā neizdodas pavirzīties par 10 jardiem uz priekšu, tai tiek atņemta bumba un tiesības turpināt uzbrukumu.
Izņemot spēles pirmā un otrā puslaika sākumu un pirmo izspēli pēc punktu gūšanas, katra izspēle sākas ar tā saucamo atspēli. Abas komandas izvietojas viena otrai pretī pie cīņas līnijas (vieta laukumā, no kurienes uzsāk izspēli). Uzbrūkošās komandas centra uzbrucējs atmuguriski starp kājām piespēlē bumbu, kas līdz tam atradusies uz zemes, savam komandas biedram, kas vairākumā gadījumu ir komandas saspēles vadītājs.
Bumbu atļauts pārvietot divējādi:
§ Skrienot ar bumbu rokās. Bumbas nesējam atļauts to atdot tieši rokās savam komandas biedram.
§ Piespēlējot bumbu komandas biedram. Uzbrūkošajai komandai katrā izspēlē atļauta viena piespēle uz priekšu, kas obligāti jāizdara, metējam atrodoties aiz cīņas līnijas. Piespēles uz sāniem vai aizmuguri atļauts izdarīt neierobežoti daudz reižu, taču amerikāņu futbolā, pretēji regbijam, tās tiek izmantotas ļoti reti.
Izspēle beidzas šādos gadījumos:
§ Spēlētājs, kuram ir bumba, tiek nogāzts zemē (vai citādi apturēts atkarībā no tiesneša lēmuma).
§ Uz priekšu piespēlēta bumba izlido ārpus laukuma vai skar zemi, pirms to noķēris kāds no spēlētājiem. To sauc par nepabeigtu piespēli. Nākamā izspēle tiek sākta turpat, kur iepriekšējā.
§ Bumba vai spēlētājs ar to atstāj laukumu.
§ Kāda no komandām gūst punktus.
§ Tiek fiksēti konkrēti noteikumu pārkāpumi (pāragrs starts u.tml.).
Tiesnesis nepieciešamības gadījumā ar svilpes signālu paziņo spēlētājiem par izspēles beigām.
Ja komanda iegūst tiesības uz pirmo izspēli, TV skatītāji un stadionā esošie cilvēki par to tiek informēti ar paziņojumu "1st and 10" (1. un 10) — pirmā izspēle, atlikuši 10 jardi. Ja, piemēram, komanda šajā izspēlē iegūst trīs jardus, sekos paziņojums "2nd and 7."
Komandas var gūt punktus šādos veidos:
§ Piezemējums (apzīmē TD) dod 6 punktus. Spēlētājam ar bumbu rokās jāieskrien gala zonā vai, atrodoties tajā, jāsaņem piespēle.
§ Pēc piezemējuma izdarīšanas komandai tiek dota viena izspēle papildpunkta (retāk - divu) gūšanai. Bumba tiek novietota 3 (NFL līgā divu) jardu attālumā no gala līnijas, no kurienes jāizsāk izspēle. Ja komanda izvēlas raidīt bumbu vārtos, veiksmīga mēģinājuma gadījumā tā iegūst 1 punktu. Ja tā vietā veiksmīgi izdodas bumbu piespēlēt vai ar to ieskriet gala zonā (tāpat kā izdarot piezemējumu), tiek piešķirti 2 punkti. Ja aizsardzībā esošā komanda aptur izspēli, iegūst bumbu un to nogādā pāri visam laukumam uz uzbrūkošās komandas gala zonu, tā iegūst 2 punktus (šis noteikums nav spēkā NFL).
§ Gūti vārti (FG) dod 3 punktus. Bumba jāraida jebkurā augstumā starp vārtu stabiem un virs pārliktņa. Parasti šo iespēju izmanto ceturtajā izspēlē, ja līdz vārtiem ir pietiekoši tuvu un nav citu iespēju gūt punktus.
§ Tā saucamā safety situācija dod 2 punktus. Tos iegūst aizsardzībā esošā komanda, ja uzbrucēji kļūdās un tiek apturēti paši savas komandas gala zonā vai bumba no gala zonas atstāj laukumu, kā arī pēc noteiktiem pārkāpumiem, ko gala zonā izdara uzbrūkošā komanda.
Spēlētāju pozīcijas
Uzbrukuma sastāvs [izmainīt šo sadaļu]
§ Uzbrukuma līnijā (offensive line) vienmēr atrodas pieci futbolisti - centra uzbrucējs (center, saīs. C), divi sedzēji (guard, saīs. G) un divibloķētāji (tackle jeb T). Centra uzbrucējs ir tas spēlētājs, kas ievada bumbu spēlē, atspēlējot to atpakaļ komandas biedram (parasti saspēles vadītājam). Pārējo četru spēlētāju uzdevums ir aizsargāt saspēles vadītāju no nogāšanas vai arī palīdzēt atbrīvot ceļu izspēlēs, kad bumba tiek pārvietota skriešus.
§ Saspēles vadītājs (quarterback, saīs. QB) ir viens no komandas nozīmīgākajiem spēlētājiem. Viņa uzdevums ir pēc izspēles atdot bumbu pussargam vai kādam citam komandas biedram (izņemot uzbrukuma līnijas spēlētājus), kas tad centīsies ar to noskriet iespējami vairāk jardus, vai arī precīzi piespēlēt to komandas biedriem. Daži saspēles vadītāji, kā, piemēram, Maikls Viks, ir slaveni ar to, ka arī paši prot un bieži izvēlas ātri skriet ar bumbu, ko citi saspēles vadītāji parasti izmanto kā pēdējo iespēju. (Labākie spēlētāji šajā pozīcijā (no pašreiz spēlējošajiem) - Peitons Menings (Indianapolisas "Colts"), Toms Breidijs (Ņūinglendas "Patriots"), Brets Favrs (Grīnbejas "Packers"), Karsons Palmers (Sinsinati "Bengals"))
§ Pussargs (halfback, saīs. HB, dažreiz dēvēts par running back vai RB) ir futbolists, kurš saņem bumbu no saspēles vadītāja gadījumos, kad komanda izvēlējusies uzbrukt pa zemi, nevis piespēlēt. Nepieciešamības gadījumā arī darbojas kā bloķētājs, saņem piespēles vai - retos gadījumos - pat piespēlē bumbu citiem. (Labākie spēlētāji šajā pzīcijā (no pašreiz spēlējošajiem) - Ladainians Tomlinsons (Sandjego "Chargers"), Stīvens Džeksons (Sentluisas "Rams"), Šons Aleksandrs (Sietlas "Seahawks"))
§ Balsta pussargs (fullback, saīs. FB) ir parasti atlētisks, masīvs spēlētājs, kurš pirms uzbrukuma sākuma visbiežāk novietojas starp saspēles vadītāju un pussargu, taču var atrasties arī blakus pussargam. Viņa galvenie uzdevumi ir palīdzēt pretinieka aizsargu bloķēšanā, kā arī, līdzīgi kā pussargam, pašam ar bumbu izlauzties cauri aizsardzībai. Spēcīgās miesasbūves un nereti lēnākā skrējiena dēļ balsta pussargi bumbu pārsvarā saņem situācijās, kad veicamais attālums ir īss.
§ Malējie uzbrucēji (wide receiver, saīs. WR) specializējas piespēļu veiksmīgā saņemšanā, t.i., spēlē nozīmīgu lomu uzbrukumos, kuros komanda neizvēlas uzbrukt pa zemi, bet gan piespēlēt bumbu pa gaisu. (Labākie spēlētāji šajā pozīcijā (no pašreiz spēlējošajiem) - Čads Džonsosns (Sinsinati "Bengals"), Stīvs Smits (Karolīnas "Panthers"), Terels Ovenss (Dalasas "Cowboys"))
§ Balsta uzbrucēja (tight end jeb TE) pamatuzdevums ir nodrošināt papildus aizsardzību saspēles vadītājam, taču reizēm balsta uzbrucēju var veiksmīgi izmantot kā piespēļu adresātu. (Labākie spēlētāji šajā pozīcijā (no pašreiz spēlējošajiem) - Antonio Geits (Sandijego "Chargers"), Tonijs Gonzaless (Kanzassitijas "Chiefs"), Tods Hīps (Baltimoras "Ravens"))
Pussargu, malējo un balsta uzbrucēju skaits laukumā var atšķirties atkarībā no tā, kādu uzbrukuma shēmu izvēlas uzbrūkošā komanda.
Aizsardzības sastāvs [izmainīt šo sadaļu]
§ Aizsardzības līnijā (defensive line) ietilpst ārējie līnijas aizsargi (defensive end jeb DE), kuru uzdevums ir censties nogāzt saspēles vadītāju un apturēt skrējienus pa uzbrukuma līnijas ārpusi, un iekšējie līnijas aizsargi (defensive tackle jeb DT), kas cenšas apturēt pussarga izrāvienus pa laukuma centru. Tomēr abu pozīciju spēlētājiem jābūt gataviem pildīt abus uzdevumus.
§ Malējie aizsargi (cornerback jeb CB) ir aizsargi, kuru pamatuzdevums ir segt pretinieka malējos uzbrucējus. Pozīcijas specifika pieprasa, lai šie spēlētāji būtu ļoti ātri un ar labu intuīciju.
§ Centra aizsargs (linebacker jeb LB) ir aizsargs, kas atkarībā no situācijas un izvēlētās taktikas var pildīt dažādus uzdevumus laukumā - apturēt skrējienus, piespēles, kā arī palīdzēt segt uzbrucējus. Parasti laukumā vienlaikus ir no diviem līdz četriem centra aizsargiem. Atkarībā no atrašanās vietas laukumā un uzdevumiem centra aizsargu pozīcijas iedala sīkāk un apzīmē ar saīsinājumiem MLB, ROLB u.c.
§ Pēdējais aizsargs (S) ir spēlētājs, kas darbojas laukuma dziļumā un parasti palīdz malējiem aizsargiem aizsargāties pret saspēles vadītāja piespēlēm.
Amerikāņu futbols un latvieši
Kādam, iespējams, šķitīs, ka amerikāņu futbols ir kas tāls un neaizsniedzams un latviešiem nekad šis sporta veids neiepatiksies, bet tā domāt ir kļūdaini, jo Dažādos līmeņos ir spēlējuši vairāki latviešu izcelsmes spēlētāji.
NFL no letiņiem ir bijuši divi spēlētāji Vilnis Ezeriņš (spēlēja 60-tajos) un Pols Grasmanis, kurš savu karjeru beidza 2006 gadā.
Kanādas futbola līgā (CFL) spēlēja Viļņa Ezeriņa dēls, Leo.
Savukārt NCAA līmenī ir spēlējuši vairāki atlēti, kuru senči ir nākuši no Latvijas. No tiem, kas spēlē pašlaik vai to darīja pāris iepriekšējās sezonās, var minēt Markusu Zuševicu, Niku Ābeli, Eriku Briedi, Eriku Reku, J.R. Saulieti. Jāpiebilst, ka Niks Ābele 2010. gada pavasarī bija spiests pārtraukt savu karjeru, kakla savainojuma dēļ, kas ir visai nepatīkami, ja ņem vērā faktu, ka viņš varēja kļūt par NFL līmeņa spēlētāju. Savukārt, ja runā par NFL, pagaidām vislabākās izredzes tur tikt ir Markusam Zuševicam, kuru NFL komandas savās rindās varētu paņemt jau 2012. gada pavasarī.
