Par Latvijas psihiatrisko slimnīcu.16

Autors skujas ar bārdas mašīnu. Kad medmāsa, kas ir sevišķi „iemīlējusi” pacientu to ierauga, paprasa, kur tu to dabūji? Atbildu – mans, no sava skapīša paņēmu. Sākas bļaušana, ka bārdas mašīnu pie sevis nevar glabāt – lai pēc skūšanās to nododu glabāšanai. Kad prasu, kādēļ tad nevar – nevienam nekādu sliktumu ar to nodarīt nevaru, atbilde ir vienkārša – nevar un viss. Kad nākamajā dienā izdomāju skūties, tiek pateikts, - neredzi esam aizņemti, kafiju dzeram, pēc tam – kāpēc glabā bārdas mašīnu saimniecības telpā nevis savā skapītī. Atkal jāsāk domāt vai novirzes ir pacientam vai personālam. Jā, par kafijas dzeršanu – tā medicīnas personālam ir ierasta nodarbe, tad to traucēt nedrīkst, tad gar pacientiem nevienam nav darīšanas.

Ekspertīzes termiņš tiek pagarināts autoram nezināmu iemeslu dēļ. Autors lūdz atļauju satikties ar bērnu, tas kategoriski tiek aizliegts, jo nedrīkst tikties ar bērniem līdz 18.vecumam. Autors šeit nevērtēs minētā lieguma atbilstību Satversmei, taču tāds ir fakts. Varētu padomāt, ka autors varētu organizēt tikšanos ar bērnu pastaigas laikā, taču kad to padzird pacientu „iemīlējusī” māsiņa, tad stingri piekodina sanitāram, lai aizliedz man jebkādas tikšanās pastaigas laikā.

Autora veselības stāvoklis pasliktinās vēl vairāk, augstam asinsspiedienam, tahikardijai, aritmijai pievienojas astēnija (nespēks), slikta dūša ar vemšanu, stipras vēdersāpes. Autors ir novājējis par 8 kg. Nevar ne iedzert ūdeni, ne ko ieēst. Naktī sāpes tik neciešamas, ka nevar pagulēt. Tiek lūgts nodrošināt medicīnisko palīdzību, tiek uztaisītas asins analīzes, atnāk terapeits, patausta vēderu – nu jā, sāp. Medicīniskās palīdzības sniegšana ar to beidzas. Citi pacienti saka – tev vēl paveicies, slimos liek hroniskajā nodaļā nomiršanai. To es nezinu, to es tikai dzirdēju no citiem pacientiem.

Nākamā diena – konsīlija diena. Tiek nolemts izrakstīt autoru, autors knapi tiek līdz automašīnai un tiek nogādāts mājās. Nākamajā dienā tiek izsaukta neatliekamā palīdzība, kas nogādā autoru Stradiņu slimnīcā. Tiek konstatēts akūts pankreatīts, pacients tiek hospitalizēts. Ārstēšana sākta novēloti, patreiz autoram jau ir hronisks pankreatīts.

Rezumējums – ja sanāk stacionēties mūsu psihiatriskajā slimnīcā, negaidiet, ka ar jums kāds apiesies kā normālā slimnīcā. Strādājošais personāls lielākoties ir tiktāl degradējies, ka pašiem būtu jāizvērtē vai nevajadzētu kādu brīdi paārstēties psihiatriskajā slimnīcā. Tā kā nodaļas personālam nav nekādas norādes par uzvārdu, tad īsti nezini arī par ko sūdzēties. Autora pieļautā kļūda bija, ka viņš netika izmantojis diktofonu, tad gan daudz interesantu sīkumu būtu vēl ko pastāstīt.

Šeit likumsakarīgi rodas jautājums – vai mums ir vajadzīga šāda psihiatriskā slimnīca?