Par Latvijas psihiatrisko slimnīcu.16

Visu nodaļu, kas atrodas 3.stāvā, iekļauj dzelzs restes. Tieku ievietots 1.palātā – uzraugāmo palāta. Gulta salūzusi, atsperes salūzušas, akūtākos slimniekus sien pie gultas, faktiski visu laiku klāt sēž sanitārs, kurš arī naktī guļ kādā no palātas brīvajām gultām. Atšķirība no citām palātām – palātas pacienti nevar dzert kafiju, ēdiens viņiem tiek pienests klāt un klusās stundas laikā, kā arī naktī, durvis tiek aizslēgtas. Gribi pa mazajām vajadzībām – cieties, vai arī ir pieejama pīle. Patiesības labad ir jāpiebilst, ka autora slimnīcā pavadītajā laikā lielākoties sanitāri, kas uzraudzīja palātu bija saprotoši un, ja vajadzība bija, tad uz tualeti arī aizliegtajā laikā palaida. Autors arī nevienu reizi neizmantoja minēto atļauju ļaunprātīgi – t.i. nemēģināja kopā ar citiem pacientiem tikt pie kafijas dzeršanas.
Pirmā diena slimnīcā ir sākusies, kad pie manis pienāk ekspertīzes ārste dr.Aivare, simpātiska sieviete, gan ar stingru nostāju un izskaidro man, ka slimnīcā nāksies pavadīt mēnesi, lai veiktu ekspertīzi. Māju apmeklējums brīvdienās tiek kategoriski noliegts jau sākumā.

Pirmā diena un pie manis ir ieradies jau pirmais apmeklētājs – radinieks. Māsiņa, kas ir tajā dienā galvenā, krasi nosaka – ekspertniekiem nebūs nekādas tikšanās. Kad sāku iebilst, kļūst pielaidīgāka un apmeklētājs tiek ielaists. Tā paiet dažas dienas uzraugāmo palātā, līdz lūdzu dr.Aivari pārcelt mani uz mierīgāku palātu, lai nav jānoskatās, kā slimnieki sauc sevi par Puškinu, vēl nez kā, kā arī mazgā matus tualetes podā. Viens, gados vecs pacients uz nakti tiek piesiets, sien arī pa dienu, kaut arī nekādas agresīvas darbības no viņa puses nemanīju, steigā tiek siets vaļā, jo ir atnācis kaut kāds solīdi ģērbies viņa radinieks. Kaut arī neviens no apmeklētājiem tālāk par nodaļas virtuvi netiek laists, apmeklētājs tiek ielaists pat palātā. Māsiņas uztraukušās, vai tik nebūs iebildumi par ārstēšanu. Kad apmeklētājs aiziet, pacients atkal tiek piesiets.

Tas ir noticis. Pēc pāris dienām autors tiek pārvietots uz citu palātu, mierīgu, iegūst tiesības rītos un pusdienlaikā dzert kafiju. Kafijas dzeršanas rituāls ir izkopts, pacientu starpā ļoti iecienīts un par tiesībām dzert kafiju notiek strīdi līdz pat asiņu izliešanai. Parasti rītos pacienti tiek modināti ar spalgu bļāvienu – kofejnaja pauza, kas dažreiz pat izpaliek, jo pacienti jau pusstundu pirms iespējas dabūt kafiju stāv rindā. Citādi nevar, ne reizi vien karstais ūdens rindas galā stāvošajiem izpaliek. Jāiztiek bez. Veiklākie darboņi iemaina iespēju dabūt karsto ūdeni pret cigaretēm, pret darbu – grīdu mazgāšanu pirms naktsmiera. Grīdu mazgātājiem tiek dotas arī cigaretes, autors tikai divas reizes savā pusotra mēneša uzturēšanās laikā pieredzēja ka grīdu vakaros mazgātu slimnīcas personāls.

Tiek piešķirta arī atļauja iet pastaigās, ar nosacījumu, ka nemēģināšanu bēgt. Skaitās, ka pastaigas notiek divas reizes dienā, reāli reti pat reizi dienā. Pastaiga parasti ilgst pusstundu, sanitāra pavadībā. Kad nodaļā tika ievietots pacients no citas nodaļas, kurš uzstāja, ka pastaigām jābūt divas reizes dienā, tad niknas sanitāres negribīgi arī mēģināja nodrošināt pastaigas divas reizes dienā. Nav brīnums, ka pie pacienta - aktīvista pēkšņi atrod kafiju, tās glabāšana ir aizliegta un viņam tiek liegtas pastaigas. Nu jau atkal pastaigas notiek reizi dienā un arī, ne ik dienu.
Rītu, pusdienlaiku un vakaru atskan bļāviens – ļekarstva, visa nodaļa stāv rindā un gaida savu devu. Pēc devas nomierinās un sāk savas nodarbes – iet gulēt, uzpīpēt vai vienkārši dzīt muļķi. Daži iet tracināt peles, kas ir savairojušās un naktīs grauž pārtikas maisus. Autoram peles apēda riekstu paku, sagrauza pāris šokolādes batoniņus un nogaršoja sieru.

Tas pats attiecas uz ēdināšanu. Rītos bļāviens zavtrak, pusdienās – obed, vakariņās – užin. Tiesa, ir arī latviski runājošas sanitāres, kas pavisam mierīgi bez naida, visus pacientus informē par ēdienreizi. Šeit jau rinda pēc kārtējās maltītes, nedod dies’ kādam iestāsies priekšā, labākajā gadījumā būs asa vārdu pārmaiņa, pāris reizes autora un viņa piederīgo klātbūtnē notika arī fiziska rēķinu – rindas sadales kārtošana. Ēdienu, kuram autors ar grūtībām spēj piedēvēt šo vārdu tā labākajā nozīmē, notiesā daudzi. Vietas virtuvē visiem nepietiek. Daži gaidi, kamēr paēdīs tie, kas saņēmuši ātrāk savas porcijas, tad porcijas tiek izsniegtas arī viņiem, bet ne vienmēr. Dažreiz porcijas vienkārši nepietiek. Ēdiena izsniegšana parasti notiek ar attiecīgiem komentāriem – debili, haļavščiki, toljko žrjoti i srjoti, ka vi vse mne zajeb..li. Tas neattiecas uz visiem ēdiena izsniedzējiem, bet vairākumu. Ēdiens – putras, putras un vēlreiz putras. Izņemot pusdienas. Tad ir zupa un otrais ēdiens. Autoram vienreiz zupā gadījās skrūve, citam pacientam – kaut kāda atspere. No tās dienas autors no zupas ēšanas atteicās.

Autora veselība pasliktinās. Strauji paaugstinās asinsspiediens, sākas tahikardija, aritmija. Lūdzot māsiņai zāles pret asinsspiedienu un tahikardiju, parasti tiek norūkts – mums nav tādu zāļu, dažreiz – nu un kas ka, tev spiediens un tahikardija, man arī ir, bet dažas māsiņas, kas strādā citā maiņā, tomēr tādas zāles atrod. Autoram tiek nozīmēta elektrokardiogramma, tiešām – problēmas ar sirdi ir. Kardiologs netiek uzaicināts, specifiska ārstēšana nozīmēta netiek. Netiek iedots par korvalols, aizbildinoties, ka tāda slimnīcai nav.

Nodaļā strādā feldšeris. Kā teica citi pacienti, kas iesaukuši minēto personu par pi..i, tad strādā jau sen. Kā personu, kam būtu jāsaprot kas no medicīnas, informēju feldšeri par sirds ritma traucējumiem. Patausta pulsu, jā traucējumi ir. Ar to arī beidzas konsultācija.

Beidzas arī autora regulāri lietojamās zāles sirds ritma traucējumu novēršanai. Kad ārstējošo ārsti dr.Aivari par to informēju, tiek paziņots – zāles lai atved radinieki. Kad prasu, kā viņi tās dabūs, jo tās ir recepšu zāles, atbilde – lai ģimenes ārsts izraksta. Jautājums – kā var ģimenes ārsts man izrakstīt zāles, ja atrodos citā ārstniecības iestādē un bez manas klātbūtnes tās nedrīkst izrakstīt. Pēc laiciņa seko dr.Aivares atbilde – zāles man nodrošinās slimnīca. Kad zāles man netiek dotas jau otro dienu, no virsmāsas noskaidroju, ka slimnīcas aptiekā tādu zāļu nav. Autors sazinās ar aptiekas vadītāju un „pa blatu” tomēr dabū veselībai nepieciešamās zāles.