Ozoliņš aiziet pirms atgriešanās2
Lai ko laukumā un ārpus tā darītu Sandis Ozoliņš, viņš Latvijas izlasē bija, ir un droši viena arī vēl daudzus gadus būtu neaizskarama persona. Lielajiem tiek piedoti grēki un kļūdas, pēc kurām jāsvīst pārējie laukumā spēlējošie, taču Ozoliņš nekad nav dzīvojis uz citu rēķina, jo viņš hokeju spēlēja tā, kā to prot. Sandim bijušas labākas , izcilas, mazāk izcilas un pat sliktas spēles, taču par haltūristu viņu neviens nosaukt neuzdrošināsies. Par avantūristu - jā, par šādu viņa spēles stilu dzirdēts ik pavasari, bet, ja mums nebūtu ŠĀDA Ozoliņa, mums būtu garlaicīgi. Ozoliņa spēles Latvijas izlasē var saskaitīt teju uz vienas rokas pirkstiem. Pirmo spēli izlasē viņš aizvadīja apmēram pirms desmit gadiem, bet šajā desmitgadē izlases kreklu uzvilcis tikai 32 reizes, un tieši tāpēc katrs viņa solis saglabājies svaigā atmiņā. Te viņš baltkrievam samet pa degunu, te viņš izrausta slovākus ar četrām rezultatīvām piespēlēm, te viņš iemet ripu jeņķu vārtos... Vienvārdsakot - sevi par laimīgiem var saukt tie Latvijas izlases līdzjutēji, kuri dzīvo šajā laikmetā un paspējuši redzēt , kā SPĒLĒ hokeju SANDIS OZOLIŅŠ.
Sandis Ozoliņš: "Man lēmums beigt spēlēt Latvijas izlasē ir negrozāms. To jau biju izlēmis pirms braukšanas, es vēl nezināju, vai mani palaidīs un vai Beresņevs paņems mani uz olimpiādi. Pavasarī Rīgā es nevarēšu spēlēt, jo ir ļoti nopietni un svarīgi iemesli. Līdz decembra sākumam es biju simtprocentīgi pārliecināts, ka mēģināšu atbraukt uz Rīgu un spēlēt pasaules čempionātā , bet viss mainījās. Ir pienācis laiks, kad jāsaka izlasei paldies. Laiks dot vietu kādam citam. Vecs vēl nejūtos, bet... Nu ir pienācis laiks pateikt visiem paldies par atbalstu. Un sevišķi Leonīdam Beresņevam, ka uzticējās man šoreiz. Zinādams, ka tik ilgi neesmu spēlējis, viņš mani tomēr paņēma izlasē un atļāva spēlēt. Liels paldies, ka viņš man uzticējās, paliekot savu galvu zem giljotīnas, ja ar mani kaut kas nebūtu, kā vajag. Mēģināju darīt visu, kas bija manos spēkos, lai viņu nepieviltu. Liels paldies viņam par uzticēšanos. Ar Ciprusu nebijām vienojušies, ka vienā dienā paziņosim par aiziešanu no izlases. Arī lielākā daļa spēlētāju to nezināja. Pateicu tikai pirms pašas spēles. Tā ir katra paša izvēle, vai vēl kādam aiziet, bet man lēmums netiks mainīts. Nē, tas ir izlemts. Pat pirms turnīra, kad nezināju, vai es te vispār būšu. Visam labajam un arī sliktajam pienāk beigas. Šoreiz ir mans laiks pateikt uz redzēšanos. No tā jau būs arī savs labums - nebūs vairs ar jums, žurnālistiem, jācīnās."
Nenobīstaties Ozoliņš šo nav teicis šogad. Minētais raksts ir par 2006. gada Ozoliņu, kad Sandim bija pārmaiņu periods gan dzīvē, gan hokejā. Toreiz viņš sacīja, ka izlasei saka ardievas, jo viņa laiks ir pagājis. Liela daļa cilvēku bija neizpratnē, kāpēc tāds lēmums vēl, jo vairāk Ozo nebija, pat sasniedzis dzīves ceturto desmitu. Kāpēc tāds lēmums tieši 2006., kad drīz vien pēc Olimpiādes Pasaules hokeja čempionāts norisinājās Latvijā. Ozoliņa palīdzība viennozīmīgi būtu lieki noderējusi. Tomēr, viņa lēmums bija negrozāms, pietiek un viss.
Pēc olimpiādes Ozo aizvadīja divas sezonas NHL, Ņujorkas "Rangers" (21 spēlē 0+3) un Sanhosē "Sharks" (39 spēlēs 3+16) komandās. Tomēr, Sanda atkarības sekas nebija noslēpjamas. To arī pamanīja fani, kuri bez nekādas žēlastības Ozoliņu izsvilpa par katru pieļauto kļūdu laukumā.
Tad Sandis uz kādu laiku paņēma atvaļinājumu... Līdz ''Dinamo'' ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs pierunāja leģendu atgriezties laukumā. Kā jau vienmēr arī ''Dinamo'' viņš sevi apliecināja kā līderi.
Znaroks izmantoja izdevību un cerīgi uzaicināja Sandi uz Latvijas izlasi, bet savu lēmumu viņš negrozīja, Latvijas izlase ir pagātne.
Tas nebūtu loģiski, ja jebkurš sportists negribētu aizstāvēt savas valsts godu pasaules mēroga sacensībās. Sandis arī ir parasts cilvēks, kurš savu negrozāmo lēmumu var grozīt, ja valstsvienībai vajag viņa palīdzību. Tas notika, Ozo piekrita palīdzēt Nolana vadītajai izlasei Olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, lai tiktu uz Sočiem. Kā viņš pats sacīja, tad neviens viņu nebija pierunājis vienkārši tajā brīdi Sandis esot sapratis, ka viņa palīdzība ir vajadzīga. Ozo esot piedāvāts konsultanta darbs, tikai, lai viņš būtu tuvāk komandai, bet pats uzskatīja, ka vislabāk var palīdzēt kā spēlētājs būdams ar komandu gan uz ledus, gan ģērbtuvē. Tika savākts viens no labākajiem, ja ne pats labākais Latvijas izlases sastāvs pēdējos gados un Sandis bija vajadzīgs ar savu pieredzi, klātbūtni un izcilajām kapteiņa dotībām.
Turnīrs bija aizraujoš un nervu kutinoš līdz pat pašai pēdējai spēlei un beigu beigās Latvija izcīnīja ceļazīmi uz Sočiem. Kā pēc turnīra atzina spēlētāji un treneri Sandis bija zelta vērts un šī persona bija viens no iemesliem, kāpēc Latvijas izlase dosies uz Sočiem 2014. gadā. Pēc turnīra sākās runas par to, vai pats grēkāzis dosies uz Sočiem vai nē, tas, protams, ir viņa paša ziņā vai būs gatavs gan morāli, gan fiziski. Stap citu, sev uzticamām personām Sandis bija apgalvojis, ka dosies palīgā Latvijas izlasei Helsinkos, bet apstākļi mainījās. Domājams, ka Ozoliņš lēmumu par došanos uz Sočiem atstās līdz pēdējam mirklim. Vēl jau ir Nolana faktors, vai indiānis Sandi iekļaus kandidātu sarakstā, bet tas ir gandrīz 100% zināms, ka Ozo kandidātos būs. Latvija cer, ka leģenda dosies uz 2014. gada Olimpiādi Sočos.
Raksta pirmā rindkopa un Ozoliņa komentārs publicēts no 2006. gada Sporta Avēzies numura (28. februāris-6.marts)